Kurvjzieža kontemplācijas

Man Cibā pietrūkst vecu cilvēku - tā ap sešdesmit, septiņdesmit, astoņdesmit gadiem. Visas tīņu ņemšanās, divdesmitgadnieku bravūra, trīsdesmitgadnieku eksistencialās mokas, četrdesmitgadnieku samierināšanās, atsevišķie piecdesmitgadnieki, kurš nu iemantojis viedumu, kurš uz mūžīgiem laikiem zaudējis iespēju pie tāda tikt - tas viss ir jauki, redzu sevi, kāda esmu, kāda biju, kāda varētu tagad būt, ja kaut kas būtu nogājis citādi. Bet ļoti gribētos redzēt pasauli, kāda tā ir mazliet aiz mana horizonta.
Gribētos šeit mīļas večiņas un viedus opjus. Reizēm mazliet īdzīgus un piekasīgus, gatavus vienmēr dot padomus un pasūdzeties.
Un mani mazliet biedē iespēja pašai nonākt vienā no pirmajiem Cibas omīšu ešeloniem. Jo es diez ko nešaubos, ka arī pēc trīsdesmit gadiem še klabēšu.