Ja nu kāds vēl joprojām nav sapratis, ko domāju savā kulinārijas ierakstā - ka tavu māti, kas to būtu gaidījis, ka man būs reiz jādiskutē par kulināriju! - sākotnējā doma bija apcerēt pārmaiņas "laikos un tikumos". Jo esmu pārliecināta, ka vēl pēc desmit gadiem, suši vai tiramisu pagatavošana latvju zeltenei nozīmēs to pašu, ko pirms desmit - piecpadsmit gadiem "siļķe kažokā" vai "Melnais Princis" mūsu māmuļām. Jo galu galā - nedz rosols bija kas senlatvisks, nedz mucā žāvēta vista. Vēroju, kā pamazām zaudē aktualitāti dažas no padomjlaika ēdamlietām, kā pamazām to vietu ieņem citas - Rietumu un Austrumu delikateses.
Tempora mutantum, et nōs mutamūr in illīs! Sapratāt, ja?
Tempora mutantum, et nōs mutamūr in illīs! Sapratāt, ja?
Resp., ja savos astoņpadsmit es zināju, ka katra normāla sieviete māk uztaisīt rosolu, tad tagad rosols galīgi nav obligāts, jo to taisa tikai mammuči un tikai uz radu saietiem. Toties lielākā daļa manu paziņu (abu dzimumu!) prom pagatavot suši. Un vismaz trijos sieviešžurnālos esmu lasījusi tiramisu receptes.
Nekad neesmu ēdusi un, kas ir Hermanis, vispār nezinu :(
Es visu taisīju "uz aci", tāpēc precīzas sastāvdaļas nepateikšu. Tur var variēt, pielikt plūmes, melleņu zapti...un vēl viskaut ko.
Gan jau te kāds-kāda zin labāk par sastāvdaļu attiecībām.
Es, principā, visu gatavoju uz izjūtu un aci.
Ar cukuru un ievārījumu var regulēt saldumu. Tikai uzmanies, nepārcenties ar kakao, jo tad būs sīvi, un nebūs ēdams. Pieliec, pagaršo, pieliec, pagaršo..
In vinum veritas!
Mēs vēl esam pēdējie mohikāņi;)
tik vot precinieku rindas nemana ^^
man gan shkjiet, ka muusdienaas vairaak tiek noveerteeta prasme izriikot pasuutaamaas paikas operatorus, nekaa kaut ko uzmargot pashai.
un, cik gan ir gadiijies kaadas maajas viesiibaas buut, rosolu es muuzjiibu neesmu redzeejusi. vai pildiitas olas. taapat kaa shnjabja dzershanu no mazajiem pingjerotinjiem...