kam sliktāk? -salīdzinot ar unversālo ētiku? vai baušļi kaut ko saka par spiegošanu? Droši vien šis jautājums jāuzdod sev pašam - kas liek justies vairāk vīlušamies - būt izspiegotam, vai krāptam. Spiegojot var piekļūt dvēselei, krāpjot tiek mānīts ķermenis. Kas svarīgāks?
Heh, var jau vēl sarežģītāk, piemēram, ierosināt erōtisku rotaļu ar sasiešanu un, kamēr šams/ā tur sasiets/a guļ, lasīt grāmatudoties makšķerēt izlasīt īsziņas :]
Ja ķermenim ir tik ļoti vienalga, ko dara citi ķemeņi, kāpēc tad tik emocionāli sakāpināti tie uztverts veča ātrais seksiņš kaut kur malā, tjipa spermotoksikozes profilakses nolūkā, un par kuru vecis pat neatcerēsies, ja viņam to neatgādinās? :)
Es diezgan skaidri uzrakstīju - ĶERMENIM ir vienalga. Respektīvi, ne aknas, ne plaušas, ne rokas, ne kājas nevienam un nevienai nesāp no tā, ko dara otrs cilvēks ar trešo cilvēku. Izņēmums, protams - ja notiek inficēšanās ar kādu kaiti. Ja kaut kas izjūt šādā situācijā sāpes un aizvainojumu, tā ir dvēsele, pašapziņa, pašcieņa - kā nu to nosauc. Un nez kādēļ man liekas, ka vairums ātrā seksiņa piekopēju nebūt neuzskata to par kaut ko tik nenozīmīgu, ja to atļāvušies nevis viņi paš, bet gan viņu otrās pusītes.:p
A nekad nav ienācis prātā, ka vecis var domāt citādāk? :) Domā, ka vecis no mājas dodas ārā un ar ļaunu smīniņu sejā domā - vot šodien gan es riktīgi pakrāpšu savu dzīvesbiedreni? Vecis ir mednieks, un reizēm kādu zaķi nomedī tāpat vien. Sporta pēc, lai nezaudētu medību formu u.t.t. :)
jā, jā, tikai ja mednieka mīļotā sieviņa sporta pēc pārgulēs ar kaimiņu, ļoti šaubos, vai viņš apmierināti noglaudīs savu ragu žuburīti un noteiks: "Ja tev bija labi, dārgā sportiste,tad man arī ir labi!"
tāpēc, ka nekad nav tikai sekss. vienmēr ir arī kaut kas cits. ja runa ir tikai par ķermeņiem, tad kāpēc drāzties ar citu, ja var masturbēt?
es starp citu neesmu kaismīga monogāmijas aizstāve, taču esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka ja mani krāptu, es būtu sāpināta. un varbūt ne tāpēc, ka tas ir "neētiski", bet tāpēc, ka mēs katrs gribam būt pasaules centrs, un ir ārkārtīgi sāpīgi, ja tevi decentralizē.
neuzticība un neuzticēšanās. man tomēr šķiet, ka neuzticēšanās aizvaino vairāk. neuzticība var būt mirklīga, neuzticēšanās jau ir diagnoze. teorētiski var saglabāt labas attiecības, ja viens vai abi no pāra ir neuzticīgi, bet ja kaut viens no tiem otram neuzticas, iestājas lielais pizģec.
es tev pateikšu, kas ir totāla uzticēšanās - kad tu nojaut vai pat zini, ka tevi krāpj, taču pieņem, ka tavs partneris/-e zina, ko dara. lai kaut ko tādu pieņemtu, ir nepieciešama milzu uzticēšanās.
turklāt man ir grūti atrast kaut kādu sakarīgu monogāmijas pamatojumu, argumentu, kāpēc manam partnerim ir pienākums būt uzticīgam. ja nu vien to, ka nevajag otru sāpināt. bet nu tādā gadījumā, katram ir pienākums nekad, nekad neteikt kādu skarbaku vārdu, nestrīdēties utt.
savukārt ja cilvēku starpā valda neuzticēšanās, tas jau ir daudz... sliktāk. jo patiesībā tas cilvēks, kurš neuzticas (pamatoti vai vēl sliktāk - nepamatoti), patiesībā "slikti domā" par savu otru pusi. un tas jau patiešām izlausās pēc nodevības.
es, protams, nepretendēju uz patiesību, tas ir tikai mans viedoklis.
un es vēlreiz saku - neuzticība mani patiešām ļoti sāpinātu, tikai es nespēju atrast nevienu racionālu argumentu, kāpēc kādam ir pienākums būt uzticīgam.
ja nu vien to, ka nevajag otru sāpināt. bet nu tādā gadījumā, katram ir pienākums nekad, nekad neteikt kādu skarbaku vārdu, nestrīdēties utt. viens neslikts arguments, un piebildei es arī piekrītu.
un, manuprāt, runa ir nevis par pienākumu, bet par vēlmi.
nu es, piemēram, tiešām no sirds ļoti, ļoti, ļoti gribētu nekad neko otram nepārmest. bet man nesanāk. tāpat reizēm pasprūk, nu varbūt ne klajš pārmetums, bet kāda klusa, neapzināta intonācija. un zini, ja ir vēlme nesāpnināt, acīmredzama vēlme nesāpināt, es piedotu arī to, ka esmu piekrāpta.
iedomājies, reizēm sanāk otram iejaukt ar elkoni pa aci, nu ne bieži, bet nejauši kaut kā sēžoties, guļoties.. un tu nemaz neesi gribējis otram nodarīt sāpes. otrs taču saprastu, vai nē?
ar krāpšanu, protams, ir savādāk. tu ZINI, ka otru tas sāpinās, bet tik un tā to dari.
domāju, ka mēs te neko neizdomāsim :) ja šo lietu varētu kaut kā vienkārši izdomāt, kaut kā vienkārši vienoties, tā nesagādātu tik daudz nepatīkamu brīžu, pārdzīvojumu, neizjauktu ģimenes...
man arī nesanāk. tik labi, kā gribētos. bet es tomēr nemetu plinti krūmos. un nemetīšu. varbūt nevar novērst pavisam. bet samazināt, tas arī nav nemaz tik maz. (tfu, cik pozitīvi)
Nav pienākuma. Tik tiešām ir vienīgi nevēlēšanās otru sāpināt. Un, jā - tās vārdā var gan ierobežot savu seksa partnera skaitu, gan arī apdomāt, kādiem vārdiem paudīsi viņam netīkamu patiesību.
Kas attiecas uz neuzticēšanos - lai vai kāds būtu tās iemesls, es ticu, ka ir situācijas, kad neziņa liekas pārāk mokoša, lai cilvēks atteiktos no pagadījušās iespējas to kliedēt. Ja ziņkārība šādā situācijā ir stiprāka par principiem, neuzdrošinos nevienu nosodīt.
Nu, jā - tas laikam reducējams uz atziņu, ka uzskatu ziņkārību par grūtāk kontrolējamu kā dzimumtieksmi.:)
Btw, pie pēdējā - viena lieta, kas šajā diskusijā pagaidām nav pamanīta: cik vienkārši ir realizēt vienu vai otru lietu? Izlasīt īsziņas ir vienkāršāk nekā pārgulēt ar citu (kaut vai tādēļ, ka tas prasa mazāk laika), un imho tādēļ šāda ziņkārība ir grūtāk kontrolējama. Savukārt veikt izsekošanu vai nolīgt privātdetektīvu jau ir stipri sarežģīti, un to dara retos gadījumos (retāk, nekā laiž pa kreisi). Cilvēks pēc dabas ir arī ekonomiska būtne, kas izvēlas mazāko piepūli.
nu bet redzi, ja nav pienākuma, nav tiesību justies sāpinātam. nu labi, varbūt nevar būt "tiesību just sāpes". bet patiesībā kaut ko pārmest - nav nekādu tiesību. pizģec. tiešām.
nē, nu nevienam jau nav pienākuma arī mīlēties ar mani, teikt man labus vārdus, censties iepriecināt. Bet tās ir lietas, ko cilvēki dara, ja kādu mīl. Un, ja to pārstāj - tas ir sāpīgi. Uzticība ir tikai viens no daudzajiem elementiem, kas padara mīlošu cilvēku attiecības baudāmas.
nu man gan ne tā. ja es uzzinātu, ka slepus ir vandījies pa manu telefonu vai manām privētajām vēstulēm, tad tas varētu būt punkts jebkura veida attiecībām. es par to pat spētu pilnībā pārtraukt komunikāciju ar cilvēku. savukārt, ja viņš ir sametis ar mani kaulus kopā un paralēli vēl ar citu kniebies es par to vispār nesatrauktos.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Droši vien šis jautājums jāuzdod sev pašam - kas liek justies vairāk vīlušamies - būt izspiegotam, vai krāptam.
Spiegojot var piekļūt dvēselei, krāpjot tiek mānīts ķermenis. Kas svarīgāks?
Un, jā - mani laikam vairāk sāpinātu, ja mani krāptu, nekā ja slepus lūrētu manā telefonā.
lasīt grāmatudoties makšķerētizlasīt īsziņas :]Ja kaut kas izjūt šādā situācijā sāpes un aizvainojumu, tā ir dvēsele, pašapziņa, pašcieņa - kā nu to nosauc.
Un nez kādēļ man liekas, ka vairums ātrā seksiņa piekopēju nebūt neuzskata to par kaut ko tik nenozīmīgu, ja to atļāvušies nevis viņi paš, bet gan viņu otrās pusītes.:p
Vecis ir mednieks, un reizēm kādu zaķi nomedī tāpat vien. Sporta pēc, lai nezaudētu medību formu u.t.t. :)
es starp citu neesmu kaismīga monogāmijas aizstāve, taču esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka ja mani krāptu, es būtu sāpināta. un varbūt ne tāpēc, ka tas ir "neētiski", bet tāpēc, ka mēs katrs gribam būt pasaules centrs, un ir ārkārtīgi sāpīgi, ja tevi decentralizē.
nē, protams, ja vīrietis vienā laidā masturbē, bet ar savu draudzeni/sievu mīlēties atsakās, tas jau ir kaut kas cits.
:)
un aizdomas... cik ir novērots, parasti no tukša gaisa nerodas.
man gan būtu slinkums okšķerēt, es pajautātu atklāti.
turklāt man ir grūti atrast kaut kādu sakarīgu monogāmijas pamatojumu, argumentu, kāpēc manam partnerim ir pienākums būt uzticīgam. ja nu vien to, ka nevajag otru sāpināt. bet nu tādā gadījumā, katram ir pienākums nekad, nekad neteikt kādu skarbaku vārdu, nestrīdēties utt.
savukārt ja cilvēku starpā valda neuzticēšanās, tas jau ir daudz... sliktāk. jo patiesībā tas cilvēks, kurš neuzticas (pamatoti vai vēl sliktāk - nepamatoti), patiesībā "slikti domā" par savu otru pusi. un tas jau patiešām izlausās pēc nodevības.
es, protams, nepretendēju uz patiesību, tas ir tikai mans viedoklis.
un es vēlreiz saku - neuzticība mani patiešām ļoti sāpinātu, tikai es nespēju atrast nevienu racionālu argumentu, kāpēc kādam ir pienākums būt uzticīgam.
viens neslikts arguments, un piebildei es arī piekrītu.
un, manuprāt, runa ir nevis par pienākumu, bet par vēlmi.
iedomājies, reizēm sanāk otram iejaukt ar elkoni pa aci, nu ne bieži, bet nejauši kaut kā sēžoties, guļoties.. un tu nemaz neesi gribējis otram nodarīt sāpes. otrs taču saprastu, vai nē?
ar krāpšanu, protams, ir savādāk. tu ZINI, ka otru tas sāpinās, bet tik un tā to dari.
domāju, ka mēs te neko neizdomāsim :) ja šo lietu varētu kaut kā vienkārši izdomāt, kaut kā vienkārši vienoties, tā nesagādātu tik daudz nepatīkamu brīžu, pārdzīvojumu, neizjauktu ģimenes...
man arī nesanāk. tik labi, kā gribētos. bet es tomēr nemetu plinti krūmos. un nemetīšu. varbūt nevar novērst pavisam. bet samazināt, tas arī nav nemaz tik maz.
(tfu, cik pozitīvi)
Kas attiecas uz neuzticēšanos - lai vai kāds būtu tās iemesls, es ticu, ka ir situācijas, kad neziņa liekas pārāk mokoša, lai cilvēks atteiktos no pagadījušās iespējas to kliedēt. Ja ziņkārība šādā situācijā ir stiprāka par principiem, neuzdrošinos nevienu nosodīt.
Nu, jā - tas laikam reducējams uz atziņu, ka uzskatu ziņkārību par grūtāk kontrolējamu kā dzimumtieksmi.:)
Uzticība ir tikai viens no daudzajiem elementiem, kas padara mīlošu cilvēku attiecības baudāmas.