es tev pateikšu, kas ir totāla uzticēšanās - kad tu nojaut vai pat zini, ka tevi krāpj, taču pieņem, ka tavs partneris/-e zina, ko dara. lai kaut ko tādu pieņemtu, ir nepieciešama milzu uzticēšanās.
turklāt man ir grūti atrast kaut kādu sakarīgu monogāmijas pamatojumu, argumentu, kāpēc manam partnerim ir pienākums būt uzticīgam. ja nu vien to, ka nevajag otru sāpināt. bet nu tādā gadījumā, katram ir pienākums nekad, nekad neteikt kādu skarbaku vārdu, nestrīdēties utt.
savukārt ja cilvēku starpā valda neuzticēšanās, tas jau ir daudz... sliktāk. jo patiesībā tas cilvēks, kurš neuzticas (pamatoti vai vēl sliktāk - nepamatoti), patiesībā "slikti domā" par savu otru pusi. un tas jau patiešām izlausās pēc nodevības.
es, protams, nepretendēju uz patiesību, tas ir tikai mans viedoklis.
un es vēlreiz saku - neuzticība mani patiešām ļoti sāpinātu, tikai es nespēju atrast nevienu racionālu argumentu, kāpēc kādam ir pienākums būt uzticīgam.
ja nu vien to, ka nevajag otru sāpināt. bet nu tādā gadījumā, katram ir pienākums nekad, nekad neteikt kādu skarbaku vārdu, nestrīdēties utt. viens neslikts arguments, un piebildei es arī piekrītu.
un, manuprāt, runa ir nevis par pienākumu, bet par vēlmi.
nu es, piemēram, tiešām no sirds ļoti, ļoti, ļoti gribētu nekad neko otram nepārmest. bet man nesanāk. tāpat reizēm pasprūk, nu varbūt ne klajš pārmetums, bet kāda klusa, neapzināta intonācija. un zini, ja ir vēlme nesāpnināt, acīmredzama vēlme nesāpināt, es piedotu arī to, ka esmu piekrāpta.
iedomājies, reizēm sanāk otram iejaukt ar elkoni pa aci, nu ne bieži, bet nejauši kaut kā sēžoties, guļoties.. un tu nemaz neesi gribējis otram nodarīt sāpes. otrs taču saprastu, vai nē?
ar krāpšanu, protams, ir savādāk. tu ZINI, ka otru tas sāpinās, bet tik un tā to dari.
domāju, ka mēs te neko neizdomāsim :) ja šo lietu varētu kaut kā vienkārši izdomāt, kaut kā vienkārši vienoties, tā nesagādātu tik daudz nepatīkamu brīžu, pārdzīvojumu, neizjauktu ģimenes...
man arī nesanāk. tik labi, kā gribētos. bet es tomēr nemetu plinti krūmos. un nemetīšu. varbūt nevar novērst pavisam. bet samazināt, tas arī nav nemaz tik maz. (tfu, cik pozitīvi)
Nav pienākuma. Tik tiešām ir vienīgi nevēlēšanās otru sāpināt. Un, jā - tās vārdā var gan ierobežot savu seksa partnera skaitu, gan arī apdomāt, kādiem vārdiem paudīsi viņam netīkamu patiesību.
Kas attiecas uz neuzticēšanos - lai vai kāds būtu tās iemesls, es ticu, ka ir situācijas, kad neziņa liekas pārāk mokoša, lai cilvēks atteiktos no pagadījušās iespējas to kliedēt. Ja ziņkārība šādā situācijā ir stiprāka par principiem, neuzdrošinos nevienu nosodīt.
Nu, jā - tas laikam reducējams uz atziņu, ka uzskatu ziņkārību par grūtāk kontrolējamu kā dzimumtieksmi.:)
Btw, pie pēdējā - viena lieta, kas šajā diskusijā pagaidām nav pamanīta: cik vienkārši ir realizēt vienu vai otru lietu? Izlasīt īsziņas ir vienkāršāk nekā pārgulēt ar citu (kaut vai tādēļ, ka tas prasa mazāk laika), un imho tādēļ šāda ziņkārība ir grūtāk kontrolējama. Savukārt veikt izsekošanu vai nolīgt privātdetektīvu jau ir stipri sarežģīti, un to dara retos gadījumos (retāk, nekā laiž pa kreisi). Cilvēks pēc dabas ir arī ekonomiska būtne, kas izvēlas mazāko piepūli.
nu bet redzi, ja nav pienākuma, nav tiesību justies sāpinātam. nu labi, varbūt nevar būt "tiesību just sāpes". bet patiesībā kaut ko pārmest - nav nekādu tiesību. pizģec. tiešām.
nē, nu nevienam jau nav pienākuma arī mīlēties ar mani, teikt man labus vārdus, censties iepriecināt. Bet tās ir lietas, ko cilvēki dara, ja kādu mīl. Un, ja to pārstāj - tas ir sāpīgi. Uzticība ir tikai viens no daudzajiem elementiem, kas padara mīlošu cilvēku attiecības baudāmas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
turklāt man ir grūti atrast kaut kādu sakarīgu monogāmijas pamatojumu, argumentu, kāpēc manam partnerim ir pienākums būt uzticīgam. ja nu vien to, ka nevajag otru sāpināt. bet nu tādā gadījumā, katram ir pienākums nekad, nekad neteikt kādu skarbaku vārdu, nestrīdēties utt.
savukārt ja cilvēku starpā valda neuzticēšanās, tas jau ir daudz... sliktāk. jo patiesībā tas cilvēks, kurš neuzticas (pamatoti vai vēl sliktāk - nepamatoti), patiesībā "slikti domā" par savu otru pusi. un tas jau patiešām izlausās pēc nodevības.
es, protams, nepretendēju uz patiesību, tas ir tikai mans viedoklis.
un es vēlreiz saku - neuzticība mani patiešām ļoti sāpinātu, tikai es nespēju atrast nevienu racionālu argumentu, kāpēc kādam ir pienākums būt uzticīgam.
viens neslikts arguments, un piebildei es arī piekrītu.
un, manuprāt, runa ir nevis par pienākumu, bet par vēlmi.
iedomājies, reizēm sanāk otram iejaukt ar elkoni pa aci, nu ne bieži, bet nejauši kaut kā sēžoties, guļoties.. un tu nemaz neesi gribējis otram nodarīt sāpes. otrs taču saprastu, vai nē?
ar krāpšanu, protams, ir savādāk. tu ZINI, ka otru tas sāpinās, bet tik un tā to dari.
domāju, ka mēs te neko neizdomāsim :) ja šo lietu varētu kaut kā vienkārši izdomāt, kaut kā vienkārši vienoties, tā nesagādātu tik daudz nepatīkamu brīžu, pārdzīvojumu, neizjauktu ģimenes...
man arī nesanāk. tik labi, kā gribētos. bet es tomēr nemetu plinti krūmos. un nemetīšu. varbūt nevar novērst pavisam. bet samazināt, tas arī nav nemaz tik maz.
(tfu, cik pozitīvi)
Kas attiecas uz neuzticēšanos - lai vai kāds būtu tās iemesls, es ticu, ka ir situācijas, kad neziņa liekas pārāk mokoša, lai cilvēks atteiktos no pagadījušās iespējas to kliedēt. Ja ziņkārība šādā situācijā ir stiprāka par principiem, neuzdrošinos nevienu nosodīt.
Nu, jā - tas laikam reducējams uz atziņu, ka uzskatu ziņkārību par grūtāk kontrolējamu kā dzimumtieksmi.:)
Uzticība ir tikai viens no daudzajiem elementiem, kas padara mīlošu cilvēku attiecības baudāmas.