Nav pienākuma. Tik tiešām ir vienīgi nevēlēšanās otru sāpināt. Un, jā - tās vārdā var gan ierobežot savu seksa partnera skaitu, gan arī apdomāt, kādiem vārdiem paudīsi viņam netīkamu patiesību.
Kas attiecas uz neuzticēšanos - lai vai kāds būtu tās iemesls, es ticu, ka ir situācijas, kad neziņa liekas pārāk mokoša, lai cilvēks atteiktos no pagadījušās iespējas to kliedēt. Ja ziņkārība šādā situācijā ir stiprāka par principiem, neuzdrošinos nevienu nosodīt.
Nu, jā - tas laikam reducējams uz atziņu, ka uzskatu ziņkārību par grūtāk kontrolējamu kā dzimumtieksmi.:)
Btw, pie pēdējā - viena lieta, kas šajā diskusijā pagaidām nav pamanīta: cik vienkārši ir realizēt vienu vai otru lietu? Izlasīt īsziņas ir vienkāršāk nekā pārgulēt ar citu (kaut vai tādēļ, ka tas prasa mazāk laika), un imho tādēļ šāda ziņkārība ir grūtāk kontrolējama. Savukārt veikt izsekošanu vai nolīgt privātdetektīvu jau ir stipri sarežģīti, un to dara retos gadījumos (retāk, nekā laiž pa kreisi). Cilvēks pēc dabas ir arī ekonomiska būtne, kas izvēlas mazāko piepūli.
nu bet redzi, ja nav pienākuma, nav tiesību justies sāpinātam. nu labi, varbūt nevar būt "tiesību just sāpes". bet patiesībā kaut ko pārmest - nav nekādu tiesību. pizģec. tiešām.
nē, nu nevienam jau nav pienākuma arī mīlēties ar mani, teikt man labus vārdus, censties iepriecināt. Bet tās ir lietas, ko cilvēki dara, ja kādu mīl. Un, ja to pārstāj - tas ir sāpīgi. Uzticība ir tikai viens no daudzajiem elementiem, kas padara mīlošu cilvēku attiecības baudāmas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kas attiecas uz neuzticēšanos - lai vai kāds būtu tās iemesls, es ticu, ka ir situācijas, kad neziņa liekas pārāk mokoša, lai cilvēks atteiktos no pagadījušās iespējas to kliedēt. Ja ziņkārība šādā situācijā ir stiprāka par principiem, neuzdrošinos nevienu nosodīt.
Nu, jā - tas laikam reducējams uz atziņu, ka uzskatu ziņkārību par grūtāk kontrolējamu kā dzimumtieksmi.:)
Uzticība ir tikai viens no daudzajiem elementiem, kas padara mīlošu cilvēku attiecības baudāmas.