Par vīriešu saprātīgumu
Raugi, par ko nu es reizēm apskaužu mūsu saprāta brāļus no Ādama puses, tad tas ir viņu vairuma racionālais piegājiens mentālajam monstram, dēvētam par Attiecībām. Ja vīrišķi sāk traucēt kāds no Attiecību elementiem, viņš tām pieliek punktu vai ievieš sev papildus vēl kādas - labāk funkcionējošas. Mana māsa no Ievas tādā pašā situācijā visbiežāk izvēlas ilgstoši un kvalitatīvi CIEST, pēc iespējas intensīvāk bojājot dzīvi arī otrai iesaistītajai pusei.
Es par šo bieži nodomāju - nu tak tik ļooooooti slikti tev ar to vīrišķi ir, bet nē, tikai ne šķirties, pasarg dies! Labāk gaudot ausī katram, kam nav slinkums klausīties, kā tu CIET!
Šodien ciniska būšu es
Kas, protams, arī ir saprātīgi.
Re: Šodien ciniska būšu es
Jā, runa tiešām varētu būt par "vīrišķīgumu" un "sievišķīgumu", kam ir ļoti mazs sakars ar krāniņa esamību vai neesamību vai vīrietības/sievietības kvalitāti. Vienādā vārda sakne ir kultūras iespaidā, nevis bioloģiski pamatoti radusies.
"Vīrišķīgi ir necepties, bet pasūtīt"
"Sievišķīgi ir cepties un nepasūtīt"
Tas būtu politkorekti ;)
No otras puses, kā es nesen mīļotajam uzrūcu, "ja dzīve būtu politkorekta, tad sievietēm būtu krāniņš!" :)
Nezinu, kas īsti ir vīrišķīgi/sievišķīgi, bet manā pieredzē ier vērojumi, ka "Vīrieši necepas, bet pasūta" ir daudz biežāk novērojams nekā "Vīrieši cepas, bet nepasūta", savukārt "Sievietes cepas, bet nepasūta" ir daudz biežāk novērojams nekā "Sievietes necepas, bet pasūta", un to arī esmu pateikusi.
Varbūt pastrīdēsimies, vai olu pareizāk ēst no resnā vai no tievā gala?:)
Kas attiecas uz večiem, tad tur vairāk jāskatās socializēšanas ieradumi. Sievietēm lielajā vairumā nepieciešams emocionāls kontakts ar abu dzimumu pārstāvjiem, bet veči var tīri mierīgi gadiem tusēt tikai ar večiem un sieviete vajadzīga nevis emocionālam, bet fiziskam kontaktam. Tā kā cilvēks pamatā ir emcionāla būtne, tad večiem ir vieglāk panest to, ka viņu emocionālajā dzīvē pietrūkst sievišķa. Savukārt pa laikam dabūt kādu cērtamu skudru (der arī pa maksu) fiziskajam kontaktam nemaz nav tik sarežģīti. Atkal tā paša augšāk minētā iemesla dēļ.
Kā Tev šitāds murgojums?
Par to emocionālo kontaktu - nu, nezinu, nezinu. Draugi un brāļi taču paliek arī tad, ja stacionārā kniebēja mājās nav.:)
Brāļi arī nemaz tik daudzām nav. Un pat ja ir... Es ar savu māsu tikpat kā nekontaktējos- redzu labi ja 3 reizes gadā, telefoniski sazinamies... nu apmēram divreiz biežāk.
Te Tu aizķēri aktuālu tēmu- PASAULĒ kopumā veču nav mazāk. Es runāju par Latviju (šai pašā katlā metot visu bijušo socbloku). Un cik no sievietēm ir gatavas mesties veča meklējumos ārzemēs? Pēdējā laikā arvien vairāk. Iemesls laikam nav jāskaidro ;-)
Kas attiecas uz ārzemniekiem - nekur nav jāmetas, paši spieto kā bites ap ziedošām liepām.:)
Nu ko lai saka, manu vīrišķo ĻOTI LABO paziņu daļu pārstāv arī personas no Lielvārdes :PPP Kas nav lielpilsēta.
Atļaušos aizrādīt, ka vīrišķis analogā situācijā - pielaulātā vecene maita, toties bagāta - visticamāk ieviestu sev miesai un garam tīkamu mīļāko, kura tad tās ciešanas remdētu "savas kompetences ietvaros". Bet bābieši tik cieš...
Tikai mazs labojums. Sieviešķi nevis daudz ātrāk sāk uztraukties par savām vainām, bet vienkārši sāk uztraukties. Veči par savām vainām parasti vispār neuztraucas- jem un pilnīgi iracionāli nomirst. Vot es, piemēram, pie ārsta- dajebkāda- neesmu bijis gadus 5. Tiesa, arī mirt netaisos ;-)
Tāpat kā lielākā daļa meiteņu (nu, teiksim tie paši 80%, pat vairāk) - ir tur gotes un metālistes un dumpinieces un kas vēl ne, bet tikko kā apvīrojas un vēl jo vairāk apbērnojas, kļūst par izteiktām mājsaimniecēm/karjeristēm.
Ja vīrietim līdz 25 prātiņš neparādās, tad visdrīzāk, ka neparādīsies vispār.
/reāli ieinteresēts/