![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lasu Kurzemes dāmu biogrāfijas un domāju par to, cik nejēdzīgi Latvijas vēsture man tika mācīta skolā. Septiņi apspiestības gadsimti un zemnieku piekvēpušās istabiņas ar cūku pūšļiem logu vietā. Muiža kā tāls un neaizsniedzams apspiedēju cietoksnis. It kā šeit nebūtu bijis nedz klavesīnu, nedz menuetu, nedz viesu no Eiropas spožākajiem galmiem. It kā te nebūtu bijis ideoloģisku cīņu un politisku intrigu. It kā nebūtu bijis alķīmiķu un brīvmūrnieku, ekscentrisku kaislību un tālu ceļojumu.
Vispār es interesējos par vēsturi. Un man ir saistošs tāds vēstures skatījums ko pauda mākslas akadēmijas Rubenis. Nevis šķirisks fokuss vai valdnieku pīers.
Ļoti vērtīgs ir aizrādījums par manierīgu pozēšanu no cilvēka, kurš pats tikko ir nodemonstrējis pilnīgu brīvību no šādas ligas. Pat neņemot vērā, cik nemanierīgs un neuzspēlēts bijis tavs sarkasms dažus komentārus augstāk sniegtajā piemērā (un par cik dziļām vēstures zināšanām tas liecina), es jau sen biju tevi iecerējusi kā potenciālo skolotāju un treneri šajā jomā.
nekautrējies, ieraksti, lūdzu, komentāru zemāk savu bankas kontu, lai varu pienācīgi materiāli pateikties par konsultāciju. Neuzdrošinos cerēt uz tādu veiksmi kā vēstures privātstundas (jo lai nu ko, to gan tu noteikti pārzini nesalīdzināmi labāk par mani - kā nekā pašu Rubeni esi klausījies; varbūt pat Gumiļevu lasījis, atļaujiet pieskarties jūsu drēbēm!), jo zinu, ka to gan nespēšu samaksāt ar pašreizējiem ienākumiem.
Septiņi verdzības gadsimti kā nacionālā mīta pamatakmens ir viena no neveselīgākajām skolā mācītajām lietām.
Es gan pie šī secinājuma nonācu ne Kurzemes dāmu biogrāfijas lasot- bet ir ir, tas daudz kur spraucas ārā.
Un kura vēl Eiropas tauta savu vēsturi stāsta identificējoties ekskluzīvi ar piekvēpušajā istabiņām, katru, kas virs tā pacēlies notiesājot kā atkritēju?
Bet nudien reizēm negribas justies vientuļai cieņas jūtās pret to savu senču piemiņu, kuri ne tikai skalu gaismā septiņsimt gadu pastalas lāpīja un krimta cietu pelavmaizi, asarāsi mērcēdami, bet radīja arī Rīgas baroku, būvēja un spēlēja ērģeles, tirgojās un pa pasauli braukāja.
Skolā mācītajā daudzcietušās zemnieku bārabērnu tautas narratīvā es sajutos neiederīga jau tad, kad sapratu, ka manā dzimtas kokā kopš 19. gadsimta sākuma tādu "īsto" zemnieku ir visai maz. Ir klejojoši pilsētu amatnieki, ir muižas ļaudis - istabenes, pavāri, zirgkopji, rakstveži... cilvēki ar visdažādākajām profesijām un kārtu piederībām.
Un man kaut kā bija cerība, ka gadus desmit pēc Atmodas tam vajadzētu pāriet. Tomēr, kā uzskatāmi redzam šodienas piemērā, - arī dziedāt lirisko ziņģi Par Savu Tēvu Zemi (no katoļu himnas un krievu romances patapinātā meldiņā) ir visai riskanti. Jo tikmēr, kamēr tēvi brien liepu lūku pastalās un māte vaid, gaitās staigādama, viss vēl puslīdz ciešami, bet tā Dieva pielūgšana baznīcā jau uzreiz drusku aizdomīga - pirmkārt, īstenam latvietim būtu pieklājies drīzāk veļus barot un Pērkonam slepenajā svētbirzī upurēt, otrkārt - visas tās altārgleznas, ērģeles un paši mācītāji, kurš vācu, kurš - bauru izcelsmes, tas tomēr var norādīt uz mūsu saistību ar Eiropas kultūru un ļaut pieņemt, ka esam - kaut unikāla un provinciāla, bet tomēr Eiropas daļa, ko bez vaidošajiem arājiem veidojusi aŗī vietējā aristokrātija, garīdzniecība un pilsētu inteliģence, fui, fui, fui!
Latviski vispieejamākās ir Elīzas fon der Rekes "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" un Mišelas Dipuī "Dino hercogiene". Vismaz nelielu ieskatu dod tālaika aristokrātijas ikdienā, un arī - cik krutas beibes tomēr bijušas...