![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nē, man arī šī nav pirmā reize, pat ne pirmā, kad rakstu par to cibā un ne pirmā, kad augstāk izpildījies biedrs komentētājs ar mauzeri azotē pārmet ideoloģiski nepareizu un nosodāmu ievirzi.
Bet nudien reizēm negribas justies vientuļai cieņas jūtās pret to savu senču piemiņu, kuri ne tikai skalu gaismā septiņsimt gadu pastalas lāpīja un krimta cietu pelavmaizi, asarāsi mērcēdami, bet radīja arī Rīgas baroku, būvēja un spēlēja ērģeles, tirgojās un pa pasauli braukāja.
Skolā mācītajā daudzcietušās zemnieku bārabērnu tautas narratīvā es sajutos neiederīga jau tad, kad sapratu, ka manā dzimtas kokā kopš 19. gadsimta sākuma tādu "īsto" zemnieku ir visai maz. Ir klejojoši pilsētu amatnieki, ir muižas ļaudis - istabenes, pavāri, zirgkopji, rakstveži... cilvēki ar visdažādākajām profesijām un kārtu piederībām.
Un man kaut kā bija cerība, ka gadus desmit pēc Atmodas tam vajadzētu pāriet. Tomēr, kā uzskatāmi redzam šodienas piemērā, - arī dziedāt lirisko ziņģi Par Savu Tēvu Zemi (no katoļu himnas un krievu romances patapinātā meldiņā) ir visai riskanti. Jo tikmēr, kamēr tēvi brien liepu lūku pastalās un māte vaid, gaitās staigādama, viss vēl puslīdz ciešami, bet tā Dieva pielūgšana baznīcā jau uzreiz drusku aizdomīga - pirmkārt, īstenam latvietim būtu pieklājies drīzāk veļus barot un Pērkonam slepenajā svētbirzī upurēt, otrkārt - visas tās altārgleznas, ērģeles un paši mācītāji, kurš vācu, kurš - bauru izcelsmes, tas tomēr var norādīt uz mūsu saistību ar Eiropas kultūru un ļaut pieņemt, ka esam - kaut unikāla un provinciāla, bet tomēr Eiropas daļa, ko bez vaidošajiem arājiem veidojusi aŗī vietējā aristokrātija, garīdzniecība un pilsētu inteliģence, fui, fui, fui!
Bet nudien reizēm negribas justies vientuļai cieņas jūtās pret to savu senču piemiņu, kuri ne tikai skalu gaismā septiņsimt gadu pastalas lāpīja un krimta cietu pelavmaizi, asarāsi mērcēdami, bet radīja arī Rīgas baroku, būvēja un spēlēja ērģeles, tirgojās un pa pasauli braukāja.
Skolā mācītajā daudzcietušās zemnieku bārabērnu tautas narratīvā es sajutos neiederīga jau tad, kad sapratu, ka manā dzimtas kokā kopš 19. gadsimta sākuma tādu "īsto" zemnieku ir visai maz. Ir klejojoši pilsētu amatnieki, ir muižas ļaudis - istabenes, pavāri, zirgkopji, rakstveži... cilvēki ar visdažādākajām profesijām un kārtu piederībām.
Un man kaut kā bija cerība, ka gadus desmit pēc Atmodas tam vajadzētu pāriet. Tomēr, kā uzskatāmi redzam šodienas piemērā, - arī dziedāt lirisko ziņģi Par Savu Tēvu Zemi (no katoļu himnas un krievu romances patapinātā meldiņā) ir visai riskanti. Jo tikmēr, kamēr tēvi brien liepu lūku pastalās un māte vaid, gaitās staigādama, viss vēl puslīdz ciešami, bet tā Dieva pielūgšana baznīcā jau uzreiz drusku aizdomīga - pirmkārt, īstenam latvietim būtu pieklājies drīzāk veļus barot un Pērkonam slepenajā svētbirzī upurēt, otrkārt - visas tās altārgleznas, ērģeles un paši mācītāji, kurš vācu, kurš - bauru izcelsmes, tas tomēr var norādīt uz mūsu saistību ar Eiropas kultūru un ļaut pieņemt, ka esam - kaut unikāla un provinciāla, bet tomēr Eiropas daļa, ko bez vaidošajiem arājiem veidojusi aŗī vietējā aristokrātija, garīdzniecība un pilsētu inteliģence, fui, fui, fui!