![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Lasu Kurzemes dāmu biogrāfijas un domāju par to, cik nejēdzīgi Latvijas vēsture man tika mācīta skolā. Septiņi apspiestības gadsimti un zemnieku piekvēpušās istabiņas ar cūku pūšļiem logu vietā. Muiža kā tāls un neaizsniedzams apspiedēju cietoksnis. It kā šeit nebūtu bijis nedz klavesīnu, nedz menuetu, nedz viesu no Eiropas spožākajiem galmiem. It kā te nebūtu bijis ideoloģisku cīņu un politisku intrigu. It kā nebūtu bijis alķīmiķu un brīvmūrnieku, ekscentrisku kaislību un tālu ceļojumu.
Septiņi verdzības gadsimti kā nacionālā mīta pamatakmens ir viena no neveselīgākajām skolā mācītajām lietām.
Es gan pie šī secinājuma nonācu ne Kurzemes dāmu biogrāfijas lasot- bet ir ir, tas daudz kur spraucas ārā.
Un kura vēl Eiropas tauta savu vēsturi stāsta identificējoties ekskluzīvi ar piekvēpušajā istabiņām, katru, kas virs tā pacēlies notiesājot kā atkritēju?
Bet nudien reizēm negribas justies vientuļai cieņas jūtās pret to savu senču piemiņu, kuri ne tikai skalu gaismā septiņsimt gadu pastalas lāpīja un krimta cietu pelavmaizi, asarāsi mērcēdami, bet radīja arī Rīgas baroku, būvēja un spēlēja ērģeles, tirgojās un pa pasauli braukāja.
Skolā mācītajā daudzcietušās zemnieku bārabērnu tautas narratīvā es sajutos neiederīga jau tad, kad sapratu, ka manā dzimtas kokā kopš 19. gadsimta sākuma tādu "īsto" zemnieku ir visai maz. Ir klejojoši pilsētu amatnieki, ir muižas ļaudis - istabenes, pavāri, zirgkopji, rakstveži... cilvēki ar visdažādākajām profesijām un kārtu piederībām.
Un man kaut kā bija cerība, ka gadus desmit pēc Atmodas tam vajadzētu pāriet. Tomēr, kā uzskatāmi redzam šodienas piemērā, - arī dziedāt lirisko ziņģi Par Savu Tēvu Zemi (no katoļu himnas un krievu romances patapinātā meldiņā) ir visai riskanti. Jo tikmēr, kamēr tēvi brien liepu lūku pastalās un māte vaid, gaitās staigādama, viss vēl puslīdz ciešami, bet tā Dieva pielūgšana baznīcā jau uzreiz drusku aizdomīga - pirmkārt, īstenam latvietim būtu pieklājies drīzāk veļus barot un Pērkonam slepenajā svētbirzī upurēt, otrkārt - visas tās altārgleznas, ērģeles un paši mācītāji, kurš vācu, kurš - bauru izcelsmes, tas tomēr var norādīt uz mūsu saistību ar Eiropas kultūru un ļaut pieņemt, ka esam - kaut unikāla un provinciāla, bet tomēr Eiropas daļa, ko bez vaidošajiem arājiem veidojusi aŗī vietējā aristokrātija, garīdzniecība un pilsētu inteliģence, fui, fui, fui!