Lasu Kurzemes dāmu biogrāfijas un domāju par to, cik nejēdzīgi Latvijas vēsture man tika mācīta skolā. Septiņi apspiestības gadsimti un zemnieku piekvēpušās istabiņas ar cūku pūšļiem logu vietā. Muiža kā tāls un neaizsniedzams apspiedēju cietoksnis. It kā šeit nebūtu bijis nedz klavesīnu, nedz menuetu, nedz viesu no Eiropas spožākajiem galmiem. It kā te nebūtu bijis ideoloģisku cīņu un politisku intrigu. It kā nebūtu bijis alķīmiķu un brīvmūrnieku, ekscentrisku kaislību un tālu ceļojumu.
Latviski vispieejamākās ir Elīzas fon der Rekes "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" un Mišelas Dipuī "Dino hercogiene". Vismaz nelielu ieskatu dod tālaika aristokrātijas ikdienā, un arī - cik krutas beibes tomēr bijušas...