Šķiet, ka drīz uzdrīkstēšos cibot tikai a)zem atslēdziņas, rūpīgi filtrējot draugu grupas; b)publiski vai nefiltrētā zematslēgā bez komentēšanas iespējas.
Aha. Ja kādreiz šķita, ka cibā var izplūst kā vēlies un jūties, tad tagad vairs sen tā nav. Biežāk domās izdomāju un domās izdzēšu, uzrakstu un izdzēšu vai pārdomā - vajag to rakstīt? Bet kāpēc ir mainījies, nezinu. Cenšos saprast.
Jā, it kā no vienas puses - neba nu es kaunos par saviem uzskatiem, vai savu dzīvi. No otras - ir sasodīti nogurdinoši gan klāstīt kādam, ko viņš pārpratis, gan arī atšaudīties no tiem, kuri spējīgi visu skatīt tikai caur melnbaltu ideoloģijas prizmu...
Tas arī. Nevar turklāt pat cilvēku vainot, ka viņš nevietā bāžas ar savu rotaļīgumu/nopietnību/padomu/iebildumu, jo viņš ir izlasījis pilnīgi ko citu nekā tu uzrakstīji.
1) Ne jau visam piemīt patiesuma vērtība; 2) nebūt ne vienmēr kādam ir interesanti, vai viņam citi piekrīt, vai nē.
Piemēram, daudz biežāk lietderīgi šķiet komentāri, kas papildina autora teikto, norāda uz vēl kādām niansēm utml. Viens no cibas diskusiju trūkumiem ir tieši tas, ka daļa rakstītāju pilnīgi visu uztver kā iespēju "cīnīties par taisnību" no savas idejiskās platformas.
(Anonīms)
7.10.1621:41
es te gribu rakstīt, bet tikai tad, ja man par ierakstu laiza pakaļu
dari tā, es nesaprotu, kāpēc par to papildus jādiskutē. dari, kā gribi, vai, kā jūties ērtāk un drošāk, tava cibošana ir tava - tāpat kā citu reakcija uz tavu cibošanu ir viņu. apspriešana provocē protestus un apvainošanos un nesaprašanu, kam tas vajadzīgs -
naah. vienk. mani lasa ļoti maz cilvēku, tāpēc varu īpaši neiespringt, tiem, kurus parasti daudzi atpazīst, tiem ir citas prasības pret privāto un publisko. ciba sākās kā diezgan privāta padarīšana, uz ielūgumiem un rekomendācijām, tāpēc komunikācija senajos laikos, kad bijām jaun(āk)i, zāl(īt)e zaļāka un tauta draudzīgāka, bija daudz atklātāka, intīmāka. tas daudziem mainījies, jā, un pamatoti.
zini, es vēl padomāju, sen senos laikos bija normāli gan izpausties par feminismu, gan par jaunākajiem notikumiem ģimenē - vairums tavu lasītāju bija draugi un paziņas. kad lielākā daļa lasītāju ir anonīmi + tevi atpazīst, jo esi persona, kuru var sazīmēt uz ielas, un arī pēc tā, ko neapdomīgi esi iekomentējis, ir O.K. apspriest feminismu ar visu dižo draugu lapu, bet privāto - nā, ni.
A vot man viss po. Kāpēc tik daudziem cilvēkiem komentāri internetā sagādā tādu emociju uzplūdu? Ja gribās seif speisu, tad labāk uzturēt kontaktus ar labi pazīstamiem cilvēkiem diskrētos kanālos, nevis onlainoties visādās dienasgrāmatās. Ja tak dumaju.:kikabidze:
Vienlaikus - normāla, neagresīva viedokļu apmaiņa ir kaut kas ļoti foršs un domāšanu veicinošs. Un cibā ir ļoti daudz cilvēku, kas gudrāki par vidusmēru un kuru domas man šķiet vērtīgas.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es tikai esmu kļuvusi bailīga.
Līdz šim man absolūtais vairums ierakstu ir publiski. Un gribētos tā arī turpināt...
Tā nu jāmenedžē 3 atsevišķas lasāmlistes.
Bet kāpēc ir mainījies, nezinu. Cenšos saprast.
No otras - ir sasodīti nogurdinoši gan klāstīt kādam, ko viņš pārpratis, gan arī atšaudīties no tiem, kuri spējīgi visu skatīt tikai caur melnbaltu ideoloģijas prizmu...
Zini, es tiešām negribu diskusiju. Bet reizēm gribu dalīties kādām pārdomām, novērojumiem un stāstiem.
jā, krii, tev ir taisnība
nē, krii, tev nav taisnība
2) nebūt ne vienmēr kādam ir interesanti, vai viņam citi piekrīt, vai nē.
Piemēram, daudz biežāk lietderīgi šķiet komentāri, kas papildina autora teikto, norāda uz vēl kādām niansēm utml. Viens no cibas diskusiju trūkumiem ir tieši tas, ka daļa rakstītāju pilnīgi visu uztver kā iespēju "cīnīties par taisnību" no savas idejiskās platformas.
apspriešana provocē protestus un apvainošanos un nesaprašanu, kam tas vajadzīgs -
kādas kura ekshibionistiskās vajadzības