![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Godātie kungi, tā vietā, lai baidītos no feminisma un projicētu uz to visas savas arhetipiskās šausmas (mūsdienās nez kādēļ visbiežāk iešifrētas simboliskajā kodā "liks čurāt sēdus"), jūs varētu sākt darīt ko reālu savu dzimuma brāļu labā.
Kāda mana draudzene raksta darbu socioloģijā, un analizē tajā vardarbības pārdzīvošanu saistībā ar dzimumlomām. Lūk, un viņa atzīst, ka vislielākās grūtības ir tieši datu iegūšanā par vardarbības pieredzi vīriešu vidū. Kaut gan vīrieši no vardarbības cieš vismaz tikpat bieži, cik sievietes, viņiem Latvijā praktiski nepastāv organizētu atbalsta sistēmu - resursu un krīzes centru utml. Atliek vien paša draugi, kam nu tādi ir, un ... varbūt psihoterapeits, ja izdodas pārvarēt klaisko "visi viņi šarlatāni, un normāli veči neiet pat pie ārstiem, kur nu vēl kaut kādiem muldētājiem".
Taču iespēja apprecēt psihopātisku stervu vīrietim ir tikpat liela kā sievietei - apprecēt kauslīgu žūpu.
Kāda mana draudzene raksta darbu socioloģijā, un analizē tajā vardarbības pārdzīvošanu saistībā ar dzimumlomām. Lūk, un viņa atzīst, ka vislielākās grūtības ir tieši datu iegūšanā par vardarbības pieredzi vīriešu vidū. Kaut gan vīrieši no vardarbības cieš vismaz tikpat bieži, cik sievietes, viņiem Latvijā praktiski nepastāv organizētu atbalsta sistēmu - resursu un krīzes centru utml. Atliek vien paša draugi, kam nu tādi ir, un ... varbūt psihoterapeits, ja izdodas pārvarēt klaisko "visi viņi šarlatāni, un normāli veči neiet pat pie ārstiem, kur nu vēl kaut kādiem muldētājiem".
Taču iespēja apprecēt psihopātisku stervu vīrietim ir tikpat liela kā sievietei - apprecēt kauslīgu žūpu.
T.i., vīrietim, protams, ir tikpat lielas iespējas saņemt medicīnisko, kā arī policijas palīdzību, ja viņam kāds uz ielas iegāž pa galvu, taču pret vardarbību ģimenē, darbā un ieslodzījumā vietās viņi ir daudz mazāk aizsargāti nekā sievietes.
Nu, var jau būt, ka ir kādi, kas baidās no feminisma, teletūbijiem un ļaunu kaimiņu laistajiem nāves stariem, no kuriem var paglābties, nēsājot folija cepurīti, bet tādu nudien nav vairums:))
Taisnība ir kaut kur citur - feministes savā mazajā cīņas par vienlīdzību pasaulītē visu mēra pēc savas, pēc sieviešu mēru sistēmas. Kurai vislabāk varētu atbilst senā britu naudas sistēma. Nu, kurā šiliņš reizēm ir pieci pensi, reizēm divpadsmit, divdesmit šiliņu ir mārciņa, bet divdesmit viens - jau gineja. Un tad raujas vīriešu pasaulē visu piegriezt un mērīt pēc šī principa, visu nesaprotamo pielīdzinot savai izpratnei par Pareizo Lietu Kārtību :))
Kas attiecas uz vīriešu attiecībām ar feminismu - pirmkārt, feminisms tiešām nav viendabīgs, tas mūsdienās ir vesels savstarpēji pretrunīgu ideju sistēmu konglomerāts, kurām kopīga ir tikai interese par sievietes statusu sabiedrībā un centieni dekonstruēt tos priekšstatus, kas tiecas par dabisku pasludināt sievietes pakļautību vīrietim. Feministi un feministes daudzos, pat ar dzimti saistītos jautājumos var pārstāvēt arī radikāli atšķirīgus viedokļus.
Līdz ar to nevaru arī gluži izsmeļoši atbildēt uz Tavu jautājumu.:)
Jebkurā gadījumā - man šķiet, ka Tevis aprakstītajiem vīriešiem ir veselīga attieksme pret dzīvi.:)
1.Vīrieši nebaidās no feminisma.
2.Vīriešiem nav arhetipisko šausmu, lai ko tas arī nozīmētu.
3.Vīrieši mēdz čurāt sēdus.
4.Vīrieši no vardarbības necieš vismaz tikpat bieži, cik sievietes, sievietes piekopj vardarbību vismaz tikpat bieži cik vīrieši, tās ir divas dažādas lietas, tas arī izskaidro šīs datu savākšanas grūtības.
5.Līdz ar to, vīriešiem nav vajadzīgas savas atbalsta grupas un kas tik vēl ne, būtu jauki, ja feministes, cita starpā arī tad mēģinātu kaut kā savākt šīs savas dzimuma māsas - "psihopātiskās stervas", nevis tikai veicinātu šādu rašanos, lai pēc tam liekulīgi varētu zutraukties par tiem sarežģījumiem, ko šīs vīriešiem rada.
Taču Tev bija par katru cenu jāvelk uz kašķi:(
Un, edz, tas, ka "ar dūres palīdzību" attiecības nerisina, tas tā kā mūsdienu sabiedrībā jau būtu zināms. Tajā pašā laikā, netrūkst vīriešu, kuri arī savstarpējās attiecības risina "ar dūres palīdzību", sākot jau no visnotaļ maza vecuma. Vai tikpat ir skaidrs, ka ar "psiholoģiska un emocionāla terora" palīdzību arī ģimenē attiecības nerisina, kā tas ir sievietēm pieņemts, arī savā starpā? Par to mani, savukārt, māc pamatotas šaubas. Tādā ziņā
Tā ir psiholoģiskā vai emocionālā vardarbība? Skaidrs, ka nav. Tā ir ierasta, sievišķīga reakcija uz situāciju, kurā iztrūkst emocionālās sastāvdaļas, bet ir tikai klaja loģika. Vīriešiem atliek tik noplātīt rokas un iet lasīt avīzi, nejūtoties nekādā veidā nedz psiholoģiski, nedz emocionāli traumētiem, lai kā jums to nekārotos:))
https://narvesen.lv/akcijas/zurnali-vir
:D
Protams, vardarbību var piedzīvot arī no citādiem cilvēkiem, šie man likās tikai populārākie un sadzīvē biežāk sastopamie piemēri.
Par pašpalīdzības pulciņu tēmu par nelaimi (vai, drīzāk, laimi) man nav ko piebilst.