![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vai es esmu vienīgā, kam šķiet, ka jautājums - vai tev patīk bērni? - ir apmēram tikpat sakarīgs kā - vai tev patīk cilvēki vecumā no 23 līdz 37 gadiem? Jā, jā, nešķirojot pēc interesēm, uzvedības, rakstura, prāta, pazīstamie un nepazīstamie, arī tie, kurus nekad mūžā nesatiksi. Patīk? Vai nepatīk? A?
Kurvjzieža kontemplācijas
Novēlotas šur tur manītu pļāpu atskaņas
Krāšņais Kurvjziedis
Powered by Sviesta Ciba
ir jau ir tie cilvēki dīvaini
Es domāju, ka bērni tomēr ir klasificējami kā viena konkrēta sabiedrības daļa, tāpat kā vecīši, pensionāri. Protams, viņi visi ir cilvēki. Tomēr dažāda vecuma cilvēkiem var būt izteikta nepatika pret tiem kas bērni vai pret tiem, kas vecīši, vai varbūt pret cilvēkiem vispār.
Ir ļoooti daudz tēvu, kuriem, ja nu ne gluži nepatīk, tad pilnīgi neineteresē bērni, līdz tie sasniedz, viņuprāt, saprātīgu vecumu. Un ir daudz visādi citādi normālu pieaugušu cilvēku (sieviešu un vīriešu), kam sveši bērni patik tikai tad, ja tie ir smuki, paklausīgi un kā pūkaini kaķīši. Vai arī neganti, bet ar kādām ļoti spilgtām, interesantām personības iezīmēm. Pārējie bērni vienkārši labākajā gadījumā netraucē, sliktākajā - krīt uz nerviem. Tu teiksi, ka tieši tas pats attiecināms uz pieaugušo savstarpējo patiku, nepatiku vai vienaldzību. Daļēji tas tā ir. Bet pieaugušo klātbūtni mēs lielākā vai mazākā mērā varam izvēlēties, bet svešus bērnus nākas pieciest dažādās sabiedriskās vietās un pat draugu lokā (man ar manu paziņu bērniem ir laimējies, bet tā gadās ne katram), pie tam kaut kāds nerakstīts sabiedriskās uzvedības kodekss liek izlikties, ka uķi puķi bērniņš tev liekas vienkārši dievīgs.
Vēl tur kaut kas ir ar nāciju temperamentu saistīts - itālijā tiešām "šausmīgi mīl bērnus", kamēr skandināvi šai ziņā ir ļoti atturīgi un brīžiem liekas, ka viņi tikai ieaudzinātās pieklājības un demokrātijas dēļ valdās, lai visus bērnus pieklājīgi nepasūtītu kādu māju tālāk.
Diezgan nesakarīgi izskaidroju, bet, kopsavilkums - bērni ir bērni, pieaugušie ir pieaugušie, vecīši ir vecīši, ķīnieši ir ķīnieši, krievi ir krievi un latvieši ir latvieši. Un, lai cik mums nebūtu ieaudzināts, ka nacionalitāte/vecums nedrīkst būt pamats vispārinājumam, tomēr kaut kādas vispārīgas iezīmes visām šīm grupām arī piemīt. Un tās var patikt vai nepatikt:)
Jā, es arī te drusku aizrāvos, bet mana pamatdoma laikam bija tā, ka es nespēju noticēt, ka kādam var patikt VISI bērni bez izņēmuma, jo bērnība manuprāt (tāpat kā jebkurš cits vecums) vēl pati par sevi nepadara cilvēku nedz simpātisku, nedz interesantu. Kamēr atsevišķus bērnus (ne savus šajā gadījumā) var uzskatīt par foršiem un pat mīlēt.
nevienam nedz nepatīk nedz patīk bez izņēmuma visi bērni un visi gruzīni:) bet daudz maz katrs cilvēks jūt, vai viņam bērni un gruzīni patīk "pa lielam":)
Ir jāpatīk ņemties ar cilvēces daļu, kurai ir īpaša tipa uzvedība nepietiekami nobriedušas nervu sistēmas dēļ. Ja salīdzinām ar jautājumu "vai tev patīk matemātika" un "vai tev patīk medicīna"
moš tieši tāpēc es viņiem patīku..:)
Nekas tāds nav novērots, kamēr cilvēki maigajā vecumā aizvien izraisa reakcijas, pretreakcijas utt.
Es to nevaru izskaidrot, bet kaut kas tajos bērnos laikam ir, ja vieniem tie visi šķiet forši, citi skaidri apzinās, ka viņiem bērni nepatīk, citi vnk uzdot jautājumu : "vai tev patīk bērni?"
Ja pret bērniem izturas kā pret dārzeņiem, noteikti ir iespējams apgalvot "man patīk bērni, kili, kili, uķi, uķi!"
nez, kāpēc bērniem neviens neprasa "vai tev patīk bērni?" lai gan droši vien varētu pajautāt "vai tev patīk pieaugušie?"
Apzinoties to, kur tam visam aug kājiņas, varu piedāvāt vēl vienu kašķa tēmu - dzīvnieki. Mani jau sen nespēj kustināt apgāzti puķupodi, piemīztas čības, pievemtas pagultes un attaisīti ledusskapji. Un vienmēr brīnos par stāstiem, kad lops tiek ar purnu bāzts savos izkārnījumos, vai nedod dies dauzīts. Kas, kas, bet nu jautājumā par lopiem nav pat jābūt izglītotam par kontracepciju, lai spētu no viņiem izvairīties.