![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nu labi.
Es domāju, ka bērni tomēr ir klasificējami kā viena konkrēta sabiedrības daļa, tāpat kā vecīši, pensionāri. Protams, viņi visi ir cilvēki. Tomēr dažāda vecuma cilvēkiem var būt izteikta nepatika pret tiem kas bērni vai pret tiem, kas vecīši, vai varbūt pret cilvēkiem vispār.
Ir ļoooti daudz tēvu, kuriem, ja nu ne gluži nepatīk, tad pilnīgi neineteresē bērni, līdz tie sasniedz, viņuprāt, saprātīgu vecumu. Un ir daudz visādi citādi normālu pieaugušu cilvēku (sieviešu un vīriešu), kam sveši bērni patik tikai tad, ja tie ir smuki, paklausīgi un kā pūkaini kaķīši. Vai arī neganti, bet ar kādām ļoti spilgtām, interesantām personības iezīmēm. Pārējie bērni vienkārši labākajā gadījumā netraucē, sliktākajā - krīt uz nerviem. Tu teiksi, ka tieši tas pats attiecināms uz pieaugušo savstarpējo patiku, nepatiku vai vienaldzību. Daļēji tas tā ir. Bet pieaugušo klātbūtni mēs lielākā vai mazākā mērā varam izvēlēties, bet svešus bērnus nākas pieciest dažādās sabiedriskās vietās un pat draugu lokā (man ar manu paziņu bērniem ir laimējies, bet tā gadās ne katram), pie tam kaut kāds nerakstīts sabiedriskās uzvedības kodekss liek izlikties, ka uķi puķi bērniņš tev liekas vienkārši dievīgs.
Vēl tur kaut kas ir ar nāciju temperamentu saistīts - itālijā tiešām "šausmīgi mīl bērnus", kamēr skandināvi šai ziņā ir ļoti atturīgi un brīžiem liekas, ka viņi tikai ieaudzinātās pieklājības un demokrātijas dēļ valdās, lai visus bērnus pieklājīgi nepasūtītu kādu māju tālāk.
Diezgan nesakarīgi izskaidroju, bet, kopsavilkums - bērni ir bērni, pieaugušie ir pieaugušie, vecīši ir vecīši, ķīnieši ir ķīnieši, krievi ir krievi un latvieši ir latvieši. Un, lai cik mums nebūtu ieaudzināts, ka nacionalitāte/vecums nedrīkst būt pamats vispārinājumam, tomēr kaut kādas vispārīgas iezīmes visām šīm grupām arī piemīt. Un tās var patikt vai nepatikt:)
Es domāju, ka bērni tomēr ir klasificējami kā viena konkrēta sabiedrības daļa, tāpat kā vecīši, pensionāri. Protams, viņi visi ir cilvēki. Tomēr dažāda vecuma cilvēkiem var būt izteikta nepatika pret tiem kas bērni vai pret tiem, kas vecīši, vai varbūt pret cilvēkiem vispār.
Ir ļoooti daudz tēvu, kuriem, ja nu ne gluži nepatīk, tad pilnīgi neineteresē bērni, līdz tie sasniedz, viņuprāt, saprātīgu vecumu. Un ir daudz visādi citādi normālu pieaugušu cilvēku (sieviešu un vīriešu), kam sveši bērni patik tikai tad, ja tie ir smuki, paklausīgi un kā pūkaini kaķīši. Vai arī neganti, bet ar kādām ļoti spilgtām, interesantām personības iezīmēm. Pārējie bērni vienkārši labākajā gadījumā netraucē, sliktākajā - krīt uz nerviem. Tu teiksi, ka tieši tas pats attiecināms uz pieaugušo savstarpējo patiku, nepatiku vai vienaldzību. Daļēji tas tā ir. Bet pieaugušo klātbūtni mēs lielākā vai mazākā mērā varam izvēlēties, bet svešus bērnus nākas pieciest dažādās sabiedriskās vietās un pat draugu lokā (man ar manu paziņu bērniem ir laimējies, bet tā gadās ne katram), pie tam kaut kāds nerakstīts sabiedriskās uzvedības kodekss liek izlikties, ka uķi puķi bērniņš tev liekas vienkārši dievīgs.
Vēl tur kaut kas ir ar nāciju temperamentu saistīts - itālijā tiešām "šausmīgi mīl bērnus", kamēr skandināvi šai ziņā ir ļoti atturīgi un brīžiem liekas, ka viņi tikai ieaudzinātās pieklājības un demokrātijas dēļ valdās, lai visus bērnus pieklājīgi nepasūtītu kādu māju tālāk.
Diezgan nesakarīgi izskaidroju, bet, kopsavilkums - bērni ir bērni, pieaugušie ir pieaugušie, vecīši ir vecīši, ķīnieši ir ķīnieši, krievi ir krievi un latvieši ir latvieši. Un, lai cik mums nebūtu ieaudzināts, ka nacionalitāte/vecums nedrīkst būt pamats vispārinājumam, tomēr kaut kādas vispārīgas iezīmes visām šīm grupām arī piemīt. Un tās var patikt vai nepatikt:)