Trash panda

Manā sapnī black_data sāka izdot literatūras žurnālu. Biezu. Bez jebkādām bildēm, pat ne uz vāka. Un piedāvāja man arī rakstīt priekš tā.
*gaida*

vispār nesen sapratu, kad tad, kad es rakstu dzejoļus, es konkrēti uzpūšu no mušas ziloni un dzejolī ir dramatiska emocija. un tad es nolieku nost savu notepad nost un mans emociju orgāns atkal atslābst. un man pa galvu maisās pāris rindas, kuras gribas uzrakstīt, bet es nevaru saņemties. jo tad man būtu jāuzpūš tās emocijas un tas konkrēti biedē.

citās ziņās, pamodos no tā, ka darbos atkal nelaimītes. tagad sēžu un gaidu (pārmaiņas pēc nav spineris, ir tikai bultiņa), kad tas tur notiks, lai varētu paskatīties spineri un tad sākt testēt.

ak jā, tas, ko es tur pāris ierakstus agrāk ierakstīju, nav īsts dzejolis, bet tikai rindiņu konspekts no viena cita.

Pasaule vaļā un ciet
Redzu
Universs griežas
Neredzu

Realitāte ir nē
Jo domāt ir
Redzēt
Tikai bail

Pasaule vaļā un ciet
Sajūtu
Kā universs griežas
Redzi

reizēm liekas, ka tad, kad es pusaudzībā rakstīju dusmīgus dzejoļus latviski, man tie sanāca daudz labāk nekā tagad, ar plašāku vārdu krājumu angliski.

vakar beigās neizdarīju to, ko biju apņēmusies. it kā ir pavasaris un vajadzētu būt baigajam uzrāvienam dzīvot un darīt, bet tā vietā gribas apcerīgi sēdēt āra kafejnīcās un rakstīt dzejoļus. pat abi kaķi ir sarosījušies un ņemas jau visu rītu. bet es skatos pa logu ārā.

Turpinot visādi interesantu dienu, pastāstīšu, ka šobrīd I'm overthinking about how I overthink things.
Bet nu, neko. Vispār pašai uz to diez gan pohuj, ir pat smieklīgi.

Kas mani noved atpakaļ pie punkta, ka šitos overthinkingus varētu beigt paust ārā cibā, bet rakstīt kladē stāstu vai dzejoļu formā. (Aiztur elpu)

ir aizdomas, ka mazkaķim tiešām ļoti patīk Nick Cave & The Bad Seeds. vēl viņa šorīt made a guest appearance on my video call with my team. tēloju Bonda villain sākumā, bet mazkaķis bija dikti mīlīgs un visi kolēģi sagribēja sev tādus klēpja lutekļus.

domāju par to, ka gribu rakstīt lietas atkal. dzejoļus un stāstus. par visu ko, gan emocijām, gan politiku, gan sabiedrību, gan arī to, ka trakie ir daudz normālāki par "normālajiem". bet jau kādu laiciņu šķiet, ka viena no lietām, kura bremzē mani, ir grafomānija cibā (un kā lai to neieraksta cibā, ta?). bet ir jāņem Skaistās uzdāvinātais notebook un vienkārši jāraksta tur tas pirmais stāsts, kurš jau gadiem stāv nepabeigts. I can do better now.

Hi, my name is kaķ. I live with two cats.
I am a shitty wannabe poet.
apart from that, I have no idea what is this life that I'm supposed to be living.
and that's kind of shitty too.

nezinu kā pateikt to, cik dīvaini bija šorīt pamosties. un tā sajūta kaut kā nav pametusi visu dienu. tāda dīvaina. bet laba.

vispār otrdien runājos ar vienu kolēģi un viņš teica, ka īstenībā nesaprotot, kāpēc es esot te, Lielmiestā. te esot briesmīgi. atbildēju, ka man nav bērnu un te ir labas ballītes. bet tad atzinos, ka vispār jau domāju lēnā garā par to, ko darīt tālāk. it kā viens no nākotnes plāniem, kurus gribētos realizēt, piesietu vismaz uz sākuma laiku mani te. bet tas tāds ļoti nestabils un šaubīgs, vai tur vispār kas maz sanāks. tai pat laikā, it kā gribas doties tālāk, bet pirms tam arī šis tas vēl jāizdara, lai citur sanāktu labāk vismaz darba jomā.

šovakar jāsatiekas ar vienu drušku, nespēju atcerēties, kā viņa te cibā saucas :D bet šodien sauksim par Elēnu. mēs ar viņu ik pa pāris mēnešiem aizejam paēst un iedzert. vakar visu vakaru prātojām, kā atrast bāru tajā rajonā, kurā nebūtu zsvētku atmosfaira. spriedelēju par to, ka tam drošvien jāmeklē drūmie dive bars, bet kur tādus atrod, to mēs nezinājām. jo nav tā, ka to tā eļementarno sagūglē un viņiem visiem savi websaiti. viņiem parasti pat nav izkārtnes.

Toties televīzijas ņūzos The Duck Tales atgriešanās. Video. kā viņi piedabūja David Tennant uz to, nav ne jausmas.

Šorīt ir tas rīts, kad jāklausās Dougans.

Vakar pirms gulētiešanas paskatījos uz šokolādēm, kuras neoplasm bija gādīgi sarūpējusi (vēlreiz paldies!) kā līdzņemamo paciņu, apēdu vienu un... piekārtoju istabu. Saliku somas un čemodānus tur, kur tiem jābūt, un visādas citas lietas. Kad beidzot tiku gultā, atlika tikai nopūsties, jo atkal vairs nebija "laicīgi". Šorīt atkal attiecīgi arī pamodos tad, kad jāiet no mājas ārā, lai nokavētu tikai drusku. Tāda nedēļa laikam. Toties pirmdien brīvs because fuck the system.

Par rakstīšanu jāsaka, ka neļaušana sev sasapņoties par lietām dzīvē ir mazliet paralizējusi manu fantāzijas lidojumu arī visā pārējā. Tad nu uzrakstītais nav tik, ē, poētisks (ghh). Jāizdomā kaut kas ar to tak. Jo jābeidz rakstīt dzejoļus, kuri man pašai besī. Bet atsākt dzīvot savā fantāziju pasaulē arī šķiet kaitīga doma.

Tāds, lūk, rīts.

Liekas, ka pareizākais Marlīnes būšanā būtu - atslābt. Bet tas nav tā kā vieglākais, jo naturālā reakcija uz "viss ir traki" tomēr ir automātiskas domas par iespējamiem "risinājumiem". Bet nu laikam tam jāmet miers un jāatslābst. Nez, varbūt uzradīsies kaut kas, ē, mazāk traks, bet tāpat lielisks.

This is me - atslābjot.

Pavadīju lielisku dienu, tiku atkal pie melniem, šķībiem (smuki) matiem, papļāpāju ar Mr P un Džonu. Mēs ar Džonu vispār lieliski pavadījām pēcpusdienu. Got on like a house on fire. Parunājām arī par iespējamu basģitāras mācīšanos. Bet nu, let's take it slowly, it's Džon. Un bijām taju vegānu ēstuvē. Atnācu mājās un mani sagaidīja samiegojies mazkaķis. Tik mīļa viņa ir. Noskatījos epizodi Jack Taylor (omg, jā, wtf, seriously?), pasvaipoju tinderi, pa vidu mazkaķa mīļošanai. Tagad ar labi pavadītas dienas sajūtu baidos gulēt.

Ā. Rīt iešu uz darbu, skatīties, kas noticis. Kā dzīvot, kā būt. :)

Mazkaķis šņāc man pie vēdera, dzīvesbiedrs krāc otrā istabā, telefona apps brēc, ka man esot jāiet gulēt.

Rīt mēģināšu uzrakstīt dzejoli.

Klausos Moby un pavisam nopietni nesaprotu, kāpēc es nevaru uzrakstīt priecīgus dzejoļus?

reizēm ir vērtīgi apsēsties un uzrakstīt vienu dzejoli par eksistenciālistu laika neizpratni mūsdienu dzīvē.
tagad, pēc 3 dienu nedzeršanas, vīntoniks ir īsti vietā. tikai jāiet izslēgt apkure, jo citādi mājās atkal ir heatwave.

Daytime drinking ar Džonu izdevās lieliska. Parunājām par sāpīgo, parunājām par kaķiem, par cilvēkiem, par pabiem, par lidmašīnām un pārsmējāmies par pilnīgu sirrealitāti. Tagad jābrauc mājās ēst. Man ir parsnip chips (nu, jūsu valodā - fries) un BBQ Mustard.

Tiešām nezinu, kā uzrakstīt dzejoli par pašnāvību. Varbūt tur jāuzraksta stāsts, ne dzejolis. Bet ne tāds tīņu suicīds, bet tad, kad saprātīgs cilvēks saprot, ka tā ir racionālākā iespēja. (Suicide is always an option) (nē, es vēl ne)

šovakar es skatos to trešo dokjumentāriju par Bowie.
rakstu dzejoļus.

daudz domāju par to, ka man Džims teica, ka ar dzejoļiem naudu nenopelnīsi. tas, ka viņam varētu būt taisnība, tam nevajadzētu atturēt mani. who knows. un ja nu atgriežos pie stāstiem. I wasn't too bad. and it's not about the money. it's about the idea. it's about telling. it's about love.