Trash panda

es nevaru aizmigt. un gribu uzrakstīt par to, ko es domāju par PTSD. gribu uzrakstīt par to, cik laba diena bija. gribu uzrakstīt par Marlīni. par to, kas manā virtuālajā iepirkumu groziņā. bet negribu. un vēl man neizdodas piedabūt sporta zāli, lai nokancelē manu stulbo membership. jo es gribu pieteikties citā sporta centrā. tādā, kurā strādā kondicionieris, un, uz kuru es varu aiziet darbadienas pusdienlaikā. un vēl, atkal jādomā par rakstīšanu. kas tas ir, ka tik daudz jādomā, bet tik maz uzrakstās? pat Neil Gaiman galvenais padoms visiem ir: write.

Dzejoļu rakstīšanā tiku tik tāku, ka laikam esmu izrakstījusi ārā to, kā jūtos. Tagad var sākt mēģināt rakstīt arī kaut ko jēdzīgu.

Nopirku gurķi un ābolus, lai taisītu džina fruit salad (neoplasm, saldē tikai gurķi?). A džina ta mājās nav. Jāatceras paņemt bodē nākamreiz.

tl;dr: paldies par weekendu, dāmas!

kind of gaidīju, kad kāda no dāmām iecibos un tad varēšu lasīt un priecāties, bet pagaidām tikai instagrammas. :) un arī instagrammas ir labi vispār.

kā mums gāja pieredzes apmaiņas programmā pieneoplasm? ļ. lieliski. tiešām runājām ļoti dīvainā latviešvalodā, bet tas laikam pieder pie imigranta dzīves. pirmajā vakarā bija daudz džina, jo džins ir gardi. tikai no rīta sāpēja galva un bija diez gan sarežģīti saņemties un izdzīvot. bet Neō, izrādās, gatavo dievīgas brokastis, kas izglābj pilnīgi visu. un dienas programma varēja sākties. ojē, bija gan izstādes ar nepaklupšanu pār mākslas darbu no bumbām, gan ilga pastaiga pa bagātnieku rajōnu. bija kapi, dīķis un visādas lieliskas Neō apgaitas vietas. līdz brittany atzinās, ka vajagot snakus. sagaidījām roskild ar picām un tad Neō uzjauca džina fruit salad.

tālāk varētu ierakstīt, cik lieliski bija visi iestādījumi, pa kuriem bijām apgaitā. ka viens no šiem iestādījumiem vispār likās perfekts. kokteiļi, īsti, kruti un pareizi kokteiļi, jā.

jo braukt prom bija tik bēdīgi, ka izgājām uz bāru, kas ierīkots baznīcā. (akjā, šorīt gaidīju klausīties baznīcas zvanus, kā jau godīga katoļu meitene, bet ņihuja nedzirdēju.) nu lūk, būs jāatgriežas, jo Neō šodien visu dienu uzskaitīja visu to, kur mums obligāti bija jāaiziet, bet nepietika laika. cik viss ir lieliski, jūtu sevi atgriežamies. un Neō vienmēr velkomēts lielmiestā, protams. turam elpu.

mājās toties ir kaķītis, kurš mani izseko. un visi pēdējie dzejoļi ir pārāk depresīvi, būtu labāk uzrakstījusi dusmīgus. vai priecīgus, joptvj, kas man fucking traucē uzrakstīt kaut ko priecīgu pa visiem šiem gadiem.

Starp citu, totāli nesaprotu to problēmu ar Win 10. Jā, ok, tur jāpiešaujas drusku, bet man vispār liekas daudz ērtāk un labāk nekā Win 8 vai Win 8.1. Savu mājas Win 7 arī gribēju apgreidot, bet nu tur sanāca parastais čiks, nekas un pats downgreidojās atpakaļ.

Un portfeli arī pasūtināju.

Uzrakstīju pāris dzejoļus par rakstīšanu. Labs vingrinājums. Drīkst gulēt tagad.

ak, nu es joprojām turpinu būt domāšanas fāzē par to rakstīšanu. bet es jums saku, vienu dienu... vienu dienu, khh.

citās ziņās, esmu divos prātos (in two minds), ko darīt ar pāris brīvajām dienām. viena doma paņemt vilcienu un aizdoties ārpus. otra - pasūtīt alkohola piegādi un izbaudīt dzeršanu brokastīs, skatoties seriālus mājās.

Domāju, ka jāatsāk rakstīt dzejoļi.

Kad rakstu dzejoļus, reizēm tajos iepinu seemingly randomas frāzes. Bet tās man kaut ko nozīmē. Vienmēr. Katrs manis uzrakstītais vārds dzejolī kaut ko man nozīmē.

Domāju par to jau kādu laiku. Šodien domāju, ka jābeidz domāt, jāatsāk rakstīt. Bet pēc pusdienām. Šodien pusdienlaikā svarīga telefonsaruna, kurai totāli nejūtos gatava un jūtos gatava reizē.

Domāju, ka jāmaina stils, kādā rakstu dzejoļus. Vispār, jāatsāk rakstīt savās kladēs.

sajust.

shodien atkal jaapiekjeras savam jaunaakajam rakstaamprojektam.
jo sajust.