Trash panda

16 km. sešpadsmit kilometru iešanas. sešpadsmit kilometru centienu domāt savādāk. sešpadsmit kilometru vēlmju justies savādāk. sešpadsmit kilometru vēlmes aizmirsties. jaunas sandales, kājas lupatās, nomainīti kādi 10 plāksteri. satikts Džons, iedzerti ali, būts Thai vegānnīcā. un tad sapratu, ka es jūtos tā, kā es jūtos un nekas to nemainīs šodien. atvizinājos mājās un pat tā īsti vairs negribas dzert. bet vismaz sešpadsmit kilometri noieti.

šķiroju visādus vecus failus. tas, ko es saprotu tagad ir, ka es nemācēju izturēt, ka cilvēki man pieķeras.
izdzēsu ļ daudz pagātnes.

Rāžs kaut kad nesen man teica, ka es esot "strong minded", bet es tajā redzu tikai polite codeword for "bitchy".

gribētos domāt, ka tagad ir labāk.

kaķ: kad nomirst, tad taču vairs nesāp galva, vai ne?
Gā: es nezinu, bet ja ir jāpārdzimst, tad simpunkt atkal sāp galva.
kaķ: es centīšos nepārdzimt.
Gā: it kā tev būtu izvēle
kaķ: ja nu neviens nepamana, ka es kaut kur klusiņām nomirstu savā nodabā un nepārdzimstu.
Gā: neticu. kāds pamanīs un uztaisīs drāmu. kāds nomirušais radinieks.

bet vispār pēdējā laikā ļ liela daļa lēmumu un domu tiešām ir par to moving lietu. pie katra pirkuma sanāk piedomāt, vai es to gribēšu ņemt līdzi. ja nē, tad nepērku. un visādi citi lēmumi. ir arī visādi lēmumi kā "vēl pēdējoreiz gribētos" (aizbraukt pie Neō) vai arī "jāsaņemas beidzot izdarīt pirms" (aizdoties uz Edinburgh). arī izklaides šeit izvēlos tādas, kuras "ir tā vērtas", pēkšņi nav bail pasēdēt mājās un paskatīties serčikus, ja liekas, ka varbūt tomēr nav gluži my cup of tea.

vakarā ies pasēdēt piemājas barčikā, šovakar Džemmas shift. that is my cup of tea pint of cider :)

vakar tomēr izdzīvoju līdz vakaram un totāli bija tā vērts. bija tik patīkams vakars. beigās saritinājos savā migā un omulīgi iemigu bez lielas organisma pretestības.
tikai pa miegam esmu iemācījusies jaunu veidu kā sačakarēt my left wrist. (nopūta)
šodienas eksistenciālās skumjas pat neliekas pasaules gals. paskums te pie darbiem un tad jau atkal kaut kā dzīvos as a protest.

vispār reizēm aizmirstas, ka es esmu īsts cilvēks. nu, like an actual person in this world.
vēl nekā nevaru saprast, kā mani radi visi palaida garām, ka man ir hayfever, bet pamanījās iestāstīt, ka man ir alerģija no mandarīniem, lai nevajadzētu tos pirkt.

un nē, es neesmu mazais nabadziņš dēļ šitā. es esmu mazais nabadziņš, jo vājprātīgi apnicīgi niez āda pēc konkrētā apsvilinājuma nupat bijušajā cibas ballītē ar konkrēto vasaru, kas sita cauri pat manam saules krēmam.

also, drausmīgi gribas uzpīpēt īstu cigareti. šitā svinam aptuveni 4 gadus un 2 mēnešus, kopš. and no, I'm not actively counting, somebody asked me recently and I had to figure out how long it's been.

Bet ir arī patīkami tas, ka vari ar kādu parunāt par visādām skaņām mūsu galvās un totāli nepadomāt, ka tas jebkā būtu slikti. Vispār pēdējā laikā sanāk ļ daudz pašreflektēt, jo jūtos beidzot atļāvusi sev būt par sevi. Iekšējā pasaule tikai aug. Ārējā - nu tur, nu tur it is what it is, bet kaut kā visādas idejas arī par to ir. Un tādā kā pārsteidzošā veidā esmu attapusies visādās labās kompānijās. Un ar sapņaini patīkamu sajūtu, kura nāk līdzi.

Jā, dzīvot ir grūti, sarežģīti, besīgi, apnicīgi, nogurdinoši un galu galā - skumji. Bet if I really must, tad redzu arī sev apkārt to, kas padara to experience izturamu. To, kas palīdz nosmieties un no rīta no gultas izkāpt nevis gulēt tajā, taustīt pulsu un aktīvi gaidīt, kad tas beidzot beigsies.

Eju pa dzīvi un uzjautrinos, iespējams, ka ņirgājos. Jā, jo īpaši par sevi.

Bet vakarā laikam iesim satikt TrakZ. Paredzu, ka būs awkward, bet feels like the right thing to do.

VZ vakar teica L, ka viņai jāmāca man čehiski. L toties saķēra manu kaklarotu un teica, ka viņai patīk.
tik daudz par jestro.

šodien saņēmu ziņu no TrakZ, ka viņas druška esot mežā weekendā paskrējusi mums ar VZ garām un mēs esot izskatījušies ļ upset. pirmkārt mēs mežā bijām pirmdien. otrkārt tas, ka mēs nemaz nebijām upset mežā. tiešām sāku justies, ka nekur nav droši. bail gandrīz vispār ārā iziet. ja nopietni, tiešām sajutos ļ neomulīgi.

un vēl es nesaprotu, kas notika vienā citā komunikācijā. grūti savā galvā saprast, vai tā ir mana paranoja, vai tiešām dīvaini.

bet nu, neko. šovakar brauksim pie Rollija, pie Rollija parasti uzlabojas oma.
un vasarā būt ārā jau arī tomēr papildus priecē. tikai vienīgi, ka drusku kliboju, tas tā mazāk jestri.

vispār, kopš es cibā ierakstīju, ka māku gulēt, organisms ir nolēmis mani uztrollēt un nemācēt gulēt. ja neskaita pa dienām, protams, tad visi gudri.

nujā. ar mokām beigās aizmigu. tad pamodos ap sešiem, atviegloti nopūtos, ka vēl var gulēt. ap septiņiem sāka zvanīt visādi modinātāji. atcerējos, ka biju piesolījusi iet uz ofisu šodien. nopūtos, pavārtījos pa gultu, pasnaudu, padomāju depresīvas domas, piecas reizes pārdomāju, ko darīt. bet nu, pēc kāda laiciņa saņēmos, piecēlos. duša, tas viss. uzliku saulesbrilles un gāju uz staciju. iekāpu vilcienā. un 32 minūtes braucu divas (2) pieturas, kas parasti aizņem apmēram 2 (divas) minūtes. nezinu kā citiem, bet tad man beidzās pacietība, kāpu ārā, rakstīju ziņu darba čatā, ka nu, sorry guys, I'm going back home. ņēmu busu un braucu mājās. jo tieši šorīt kādam bija izdevies pakļūt zem vilciena un sapist visu sisķiku.

atzīšos godīgi, tas ir ļoti dissatisfying.

toties, kad atnācu mājās, kaķis ļ nopriecājās un skrēja uz bļodiņu, ekspektēdams barošanu. jo, tā dara.

also, urbj.

šodien gandrīz gribas meklēt zāļu atvilknē kaut ko pret skumjām. apsvēru ierīt antidepresantus, bet, dude, tie jau tikai noliek mani gulēt. tas ir vienīgais viņu efekts. tak gulēt es māku pati.
grimstu savās skumjās.
kaķis spēlējas ar savu rotaļu peli un turpina mani vaktēt. viņa vispār mani vaktē jau vairākas dienas.

man netraucē, ka dzīvei kā tādai nav nekādas tur baigās jēgas. man netraucē, ka mana nāve neko universā nemainīs. netraucē, ka neko neatstāšu "mantojumā". esmu ļoti here and now cilvēks. gan priekos, gan arī bēdās. gan esot labā momentā un nosmejoties labā kompānijā. gan arī kā es deal'oju ar issues. un pati esmu ar to diez gan mierā.

bet tas, kas mani tomēr traucē un moka ir, ka tā bezjēgas dzīve ir jāuztur vergojot kaut kāda nesaprotama kopējā labuma vārdā, kas vislabāk atmaksājas dažiem (citiem) cilvēkiem. un nē, darba maiņa nekā tur neko nemaina. ok, šis darbs nav sliktākais. šis ir viens no labākajiem darbiem, kas bijis. bet tas nekā nemaina to, cik vājprātīgi nogurusi es esmu no tā, ka nevaru atļauties nestrādāt. vai nevaru būt Bernard Black ar savu grāmatveikalu, kuru varētu atļauties to run at a loss.

tā diena, kad iekšā ir ļ daudz vārdu, bet ārā tā īsti tie nenāk.

Atgādiniet man kaut kā, lai es atceros, kas īsti ar to holistic loser bija. Kaut kas diez gan epic tur bija. Ka it’s not that I’m a loser, it just happens all around whilst I aimlessly wander about this planet and life. Bet kas tur tieši bija, to kaut kā esmu paguvusi aizmirst.

Citās pārdomās atrodu sevi gandrīz vairs nenēsājam brilles un, kaut arī redzu sliktāk, bez kaut kā patīk labāk šobrīd.

šodien sēdēju meetingā, pie durvīm klauvē. es visa O_O. jo nu ārā joprojām baltie mēsli, pūš pretīgs un skaļš vējš, mīnusi. nu, ziema, ja. un man klauvē pie durvīm. bet nu, on the off chance nolēmu atvērt durvis. nometu klausuli meetingā, skrienu lejā tagad. atveru durvis. tur delivery man (un aukstums).

*dm sniedz man paraksta aparātu un kaut ko nomurmina.
kaķ: ah yes! thank you
dm: well, it's not a good one, but it is a morning. so, morning
kaķ (sajūt žēlumu, ņem pasniegto paku): thank you, thank you very much
dm: yes. (aiziet)

par spīti tam, ka ir mīnusi, kaimiņi neizturēja, tomēr motorzāģē savā pagalmā.

citās ziņās, vispār Moby jaunais albums ir lielisks. tās divas promo dziesmas katra pati par sevi nelikās tik ļoti. bet kopumā, kad klausās visu albumu, ļoti patīk.

vēl man piezvanīja no ārstu kantora, lai pārliecinātos, ka man nav iedots faulty inhalators.

viena kaut kāda samērā randoma sieviete man raksta reizi nedēļā, lai uzaicinātu uz vienu ballīti. es katru reizi gribu, bet man katru reizi nesanāk. šodien sapratu, ka rīt tomēr jāiet, jo citādi beigs aicināt taču. bet man vispār gribētos ar to sievieti kaut kā iedraudzēties.

citās uk ziņās. tas sniegs un sals ir sapisis diez gan pamatīgi dzīvi. ne tikai es notizlojos un nokritu un esmu ar milzu zilumu un uzplēstu roku. šodien vienkārši piezvanīja no bodes un pateica, ka nevedīs manus groceries. no, we're not rescheduling, we don't even know if we're delivering tomorrow. vilcieni tā sapisti, ka netiku uz Anmas jōgu. viss konkrēta bēdu leja. slidena, pie tam.

prah ziņās varu pateikt, ka TrakZ atrakstīja, ka grib, lai es dzīvoju.

otrās prah ziņās ar skumjām secināju, ka Editoru gigs ies secen. ne tikai tāpēc, ka sold out, bet tāpēc, ka nesanāk lidot uz to datumu (lai noķertu last minute offers from people who can't make it), jo jobanas skolas brīvdienas vienmēr sadārdzina visas biļetes līdz vājprātam. tā, ka skatos uz cenu paundos un rodas sajūta, ka viņi sajaukuši valūtas un tas vispār ir krōnās.

one day, one day I will accept that nobody cares and I will sell everything and just fly to a random Europe destination and just walk.