Trash panda

šodiena smacē un žņaudz. bet es cenšos izlikties casual AF. galvenokārt jau savā priekšā

beidzot dabūju nejauši šo te inhalatoru, kuru man toreiz neiedeva. lai dzīvo diskformas Ventolīns!
jo vairāk es par to domāju, jo vairāk liekas, ka man tomēr ir kaut kāda astma. nu tāda alerģiska reakcija uz dzīvi, ka grūti elpot.

toties laikapstākļi šodien mānīgi. it kā spīd saule, bet ir baigi auksts. pa nakti sola baltos mēslus. un vispār pa naktīm sola traki aukstu laiku.

bet nekas, toties kā piektdien sākšu vienu ballīti, tā plūstoši pāriešu nākamajā, kura pat uz brīdi rezidēsies Bratislavā (btw, esat ievērojuši B māniju? Bratislava, Bukareste, Budapešta, Berlīne utt.) un tā. ak februāri, let's drink! nē nu, tagad kakbe jāstrādā. bet vispār jūtos, ka garais weekends šoweekend ļoti, ļoti palīdzēs eksistencei. jūtos nopelnījusi brīvdienas. un pēc tam jau tālākā ballīte ar visiem vilcieniem un to. hehe.

ā. also, urbj.
tieši aiz mana living room loga.

*nopūšas* atkal nogulēju savu kreiso wrist un man atkal ir splint uz rokas. kad es beidzot iemācīšos pa miegam sevi nesatraumēt?

toties es tik ļoti tomēr mīlu tikt sagaidīta mājās ar samiegojušos kaķīti, kurš squeaks at me, jo cepumu bļoda tukša. jo visi zina, ka es kaķīšiem dodu ēst vakarā. lai arī kad tas būtu.

pa nakti sapnī atkal pīpēju īstas cigas. un biju tik nenormāli laimīga, ka vilku vienu pēc otras. staigāju apkārt un visiem lepni rādīju, ka pīpēju īstas cigas, īstas!

šodien dienas pirmajā pusē spīdēja saule. kaimiņi atkal visi sarosījās un izvilka motorzāģus. ko tieši viņi tur tik neganti motorzāģē, es nepateikšu, bet nu cilvēki cenšas, cenšas no sirds. vēl tur dažas mājas tālāk arī urbj. tik daudzi te apkārt pēkšņi sākuši kaut kādus mega remontus taisīt. *nopūšas*

bet man jāstrādā.

also, pastiprināti klausos AFP pēdējā laikā. jo ļoti atkal kaut kā aizķer.
un drusku pietrūkst Marlīnes.

pat nezinu kā iesākt šo ierakstu.

man ir kaut kāda sajūta iekšā. tāda excitement sajūta. kaut kā sāk likties kopā dažādas idejas, kas visas kontributē lielajai moving idejai. un katru reizi, kad izdaru kaut ko tās idejas labā, uzreiz paliek nedaudz vieglāk elpot. nedaudz vieglāk eksistēt. I've overstayed my welcome in Lielmiests un it's dragging me down. bet visa tā mantu šķirošana, visas tās lietas, ko es daru, tas mazliet palīdz atkal. un ceļos no rītiem, ik rītu tuvāk.

visi cilvēki, kas palikuši manā dzīvē (ar Elenu kā izņēmumu), tāpat ir izsvaidīti, tāpat būtu sakontaktējami, tāpat būtu.
un vēl ļ dīvaina kaut kāda jauna sajūta. visa tāda, ko redzu iestiepjamies, ievelkamies. gandrīz nesaprotu, kāpēc nevaru pastiept roku un pieskarties, jo tāda sajūta, ka šitā taču ir. ka šis ir labi, ka šis ir pareizi, ka šim ir jānostrādā kaut kādā līmenī. I'm excited about this too.

šodien tā gan skaudri sāpīgi, gan arī excited tiešām jūtu, ka I'm alive.
(un nekavējoties noguru.)

trakuma lēkmīte ir mani atkal pārsteigusi nesagatavotu. I mean, sestdien bija tik jauks vakars. bet tagad kopš svētdienas jau grimstu kaut kādā bēdu lejā.
sasparojos šodien un aizgāju uz bodi savā pusdienas pārtraukumā. a tur ārā, ja, spīd saule, nepūš.. gāju lēnā garā, nespiedu sevi ne uz ko. aizgāju uz bodi, salasīju visādus niekus (prikiņ, Ocado nav chopped chillies burciņu, bet pat tuvējā mazajā Tesco gan ir!). un lēnā pastaigas garā nācu atpakaļ. pat neliku saulenes, ļāvu saulei sevi žilbināt, sildīt manu seju bez jebkādām brillēm. sajutos mazliet vieglāk.

bet nu, darbs. atnācu tagad, laikam jau būs jāpabaksta darbi, jo to ir tik daudz. iespējams, ka pasēdēšu arī ilgāk vakarā, jo tiešām.

vakarvakars tiešām ļoti pacilāja. paldies par to.

šodien toties kaut kā neesmu izdarījusi neko no plānotā. esmu konkrēti aizņemta ar jušanos drūmai un sliktas televīzijas skatīšanos, cenšoties neklausīties visā tajā depresņakā, ko mans DJ manā galvā tur spēlē.

nu jā. uztaisīju tādu tīri gardu Thai style curry un jūtos ļ apm par to. tas laikam ir dienas varoņdarbs, īpaši ņemot vērā, cik episki iegriezu sev pirkstā.
vakara varoņdarbs varētu būt aizvilkšanās līdz barčikam, kad nu tas liksies droši, ja nu tur Džemma.

tā īsti negribas rakstīt cibā, kā es jūtos. pat nevis tāpēc, ka tas būtu baigais noslēpums, bet tāpēc, ka man ir tiesības justies kā nu es jūtos un netikt par to vērtētai. vispār pēdējā laikā raujos kaut kādā savā midziņā, savā burbulī, kur cilvēki tā īsti netiek man klāt. un tas pat nav par to, ka varētu sāpēt, vai kas tāds. nē. vienkārši tāpēc, ka trūkst spēka, trūkst vēlmes un trūkst vajadzības. ir ļ labi un pilnīgi pietiekoši ar tiem cilvēkiem, kuri ir un ir labi un pareizi. nu un kaķīti.

dienas rit viena pēc otras, reizēm vairākas dienas vienā, reizēm sajūk viss kalendārs, reizēm vienkārši sēdi un domā, kas šitas viss ir.

un ko tur daudz rakstīs par to visu. jo vispār, ja nevar par visu pasmieties, tad kā vispār izdzīvot?

vakar sēdēju Kamerās. apteksnis atnesa menu, es uzreiz nopūtos un teicu: "Atkal šitas sāksies. Ā! bet es to varu uztvert par mācību grāmatu, kuru izņēmu no bibliotēkas."
un jā, mans čehvalodas vocabulary pārsvarā tiešām sastāv no vārdiem no food menus. nu, vēl tas vlak. bet nu, kurš negrib par vilcieniem parunāt.

vēl vakar sēdēju lidmašīnā. īsi pirms take off pilots tur kaut ko stāstīja, es pārsvarā mesendžerī.
kaķ: ... izrādās, ka lidojums uz Lielmiestu būs par 20 min ilgāks nekā bija uz tejieni.
VZ: saki, ka tu tomēr nebrauc tad.
kaķ: aha, fuck this shit.
VZ (vienlaicīgi ar): savāc mantas un uz izeju, jo fuck this shit.

--

pēc garā ceļa pa nakti, kad nonācu beidzot te, tad kaķītis piegulēja tā, piegulēja šitā, tad atkal tā un tad patrakoja, tad atkal piegulēja. vispār, bija tas lopiņš pietrūcis. taču mazais pūkainais mīļumiņš.

--

also, man ir epasts no Jonathan Maironis. un esmu parunājusi telepurķī ar 2 dažādiem cilvēkiem, viņi man tur bija divus voicemails atstājuši, neviens gan tā īsti nezina, kāpēc tas bija jādara.