tā īsti negribas rakstīt cibā, kā es jūtos. pat nevis tāpēc, ka tas būtu baigais noslēpums, bet tāpēc, ka man ir tiesības justies kā nu es jūtos un netikt par to vērtētai. vispār pēdējā laikā raujos kaut kādā savā midziņā, savā burbulī, kur cilvēki tā īsti netiek man klāt. un tas pat nav par to, ka varētu sāpēt, vai kas tāds. nē. vienkārši tāpēc, ka trūkst spēka, trūkst vēlmes un trūkst vajadzības. ir ļ labi un pilnīgi pietiekoši ar tiem cilvēkiem, kuri ir un ir labi un pareizi. nu un kaķīti.

dienas rit viena pēc otras, reizēm vairākas dienas vienā, reizēm sajūk viss kalendārs, reizēm vienkārši sēdi un domā, kas šitas viss ir.

un ko tur daudz rakstīs par to visu. jo vispār, ja nevar par visu pasmieties, tad kā vispār izdzīvot?