Trash panda

stāstā paliku pie rīta tajā nesapotamajā grillnīcā. tur čuvaks visādi aizmirsa masku un to visu regulāri. reizēm vienkārši sakliedzās ar mums no barčika. neko, nav tā, ka mēs kaunētos par saviem radleriem, kafiju un tēju. bet ir tā sajūta, ka nu nav skaidrs vispār nekas. Pilzene it kā liekas normāla izvēle, bet tas laikapstāklis ir a bitch. bet braukt mājās arī liekas padošanās. un kuram gan patīk padoties? bet nu grillnīcā palikt nav option. tas čuvaks ir kaitinošs. un čuvaks ar diviem sunčiem, kuriem dod komandas dīvainā English, arī aiziet. cilvēki ir dīvaini un wtf tur pamatā. un pūš. neomulīgi pūš.

laiks iet un drīzākie vilcieni prom no šejienes sāk tuvoties. teicu VZ: es balsoju par Pilzeni, unless tu esi dead set on braukt uz Prāgām. VZ teica, ka nav dead set. neko. nopirku tix uz Pilzeni, uz vlaku 13:08. dadzērām, samaksājām un devāmies uz staciju. protams, lai aizietu uz staciju, jānokāpj no kalna lejā, jāpāriet pāri upei un jāuzkāpj, bļaķ, kalnā. pretī stacijai ir clearly kaut kādu krīzi neizdzīvojis restorāns Pie Stacijas. un vlak kavē. kaitinoši. salst un besī.

ierodoties Pilzenē visi apjūk, bet nu dodamies vecpilsētas virzienā. uz brīdi mazliet līst. "sen nav lijis" un pūš un ir besīgi. bet kaut kā atrodam parasto Pilzenes barčiku. tam ir āra, tā āra parasti sanāk aizvējā un viņiem ir normālas nojumes, in case. piesēžam pie galda, paņemam pivčus, paņemam rijamo. norm. kaut kādā brīdī sāk līt un besīt. bet vēlāk vispār spīd saule. nav tā, ka silti, silti, bet nav neomulīgi. beidz arī pūst, vismaz mums virsū. it kā bija doma laicīgi braukt uz Prāgām, bet kaut kur pēcpusdienā vispār paliek tik patīkami, ka aizžūžojamies tur ar pivčiem un apm.

uz brīdi barčikā piesēda kaut kādi Ceļotāji. nu kaut kādi jauni Ceļotāji, kuri paņēma 3 ēdienus uz sešiem, vai cik tur viņi bija. sadalīja porcijas. katram tikai viens pivcis arī. un visādi dīvaini knapinājās. spriedām, ka nu ok, ir dzīvots un ceļots taupības režīmos, neko nepārmetam. bet, draudziņi, ir lētāki barčiki tepat ap stūri, kur jūs dabūtu krietni vairāk par to pašu naudu.

bet nu, kaut kad jābrauc uz Prāgām jau tomēr. aizdodamies uz Prāgām vakarā, aizejam pēc burrito, taksis kalnā uzved. mazliet savācamies pa mā, jo gribas izņemt slapjās drēbes no somām un tā, bet pēc tam satiekamies iedzert un pačillot vēl ar pivčiem. la weekends. la. svētdienas rādījums manā health appā ir 7.5 km.

ak jā, kaut kur ejot pa ielu, kaut kur nebeidzamības krīzē, VZ izvelk cig, ar cerību aizpīpēt. pēc brīža dzirdu viņu sakam pašam sev: "čuvak, tu pat cig paciņu nevari kabatā ielikt, kā tu vēl ceri vēl aizpīpēt?" bet nu vienalga centās un centās. nesanāca gan šoreiz un ciga arī samirka. skumjas un bezcerība.

vēl es aizmirsu piezīmēt, ka pret pirmo ierašanās penzijā brīdi, lija vai nu nemaz, vai pavisam mazliet.

bet mēs stāstā palikām pie tā, ka ballītes orkomiteja sēž, malko pivci un mēģina saprast, kā atrisināt bodes jautājumu. gūgle nav viegli, kad pirksti stīvi un viss dreb. ēdiena / dzēriena centralizētie piegādātāji dāme jīdlo piedāvā 0 restaurants. groceries piegādātāji, ar kuriem var noskōrot same day delivery, arī neko nesola pirms rīta. man izdodas atrast picēriju kaut kādu, bet tur dod picu nevis pivci, what the fuck? anyway. VZ arī gūglē visu ko pēc kārtas un vispār saprotam, ka arī vietējā Billa, uz kuru jāiet pusstundu, strādā tikai līdz deviņiem. ir mazliet pāri astoņiem. apspriežam ķermeņu kondīcijas un to, cik satraumētas ir manas pēdas. ar drausmīgu vainas sajūtu saprotu, ka huiņa no manis, ne gājējs šobrīd un VZ iet breivot vienatnē šo gājienu.

tikmēr es pabāzu kājas zem segas. inspicēju, ka atstātajās brokastīs ir mums speciāli uztostētas maizītes. apēdu vienu, ar cerību, kaut cik uzsilt. uzbakstīju pirmo cibpostu šajā sērijā. sāku izkarināt visas drēbes pa visurieni. ko tur uz radiatoriem, ko vienkārši uz pakaramajiem. ik pa brīdim apgrozu, lai žūst jau beidzot. vismaz no rīta kaut ko proper sausu uzvilkt, nu! VZ reportē, ka esot iegādājies pivci un mazliet rijamā, nāk atpakaļ. pa to laiku visiem sāk pielekt, cik šodien noiets.

man sanāk ap 36 km kopā pa visu dienu.
VZ sanāk kaut kur ap 40 km pa visu dienu.
36 km.
40 km.
visi ahujeļi?

bet nu, kā jau pēc iešanas iet, rumpīši visi noguruši un kakbe grib migt. bet smadzenes visas pilnas endorfīnu. VZ nopirka tik daudz pivča, cik vispār somā ielīda, un bija bažījies, ka nākamajā dienā būs daļa vēl līdzi visu dienu jāstaipa. pfft! izpļurkājām visus un beigās pat skumīgi palika, ka jāiet migt. sarunas vedās lieliski. noņirdzāmies par visu ko. izrunājām visu ko par piedzīvoto. un vēl visādus tech geek subjs. ballītes orgkomiteja māk šito. migājāmies starp sēdēšanu ārā un sēdēšanu iekšā. penziju es biju piebukojusi speciāli tādu, lai nebūtu tālu jāiet uzpīpēt. lai būtu kaut kāda āra vieta, kur tur pasēdēt ar pivčiem.

tā, lūk. no rīta gan nebija viegli mosties. bet nu. piecēlāmies, izkasījāmies no paliktuves. sajūta apmēram "aizmidzis tagad te". aizejam līdz centram un... a ko nu? pastaigājam mazliet, bet nekas nešķiet, ka atvērts. piesēžam laukumā uz soliņa. ko gudrāku. uzpīpēs un pagūglēs, kas te. sagūglēju, ka pēc pusstundas it kā vērsies vaļā kaut kāds grilla iestādījums, kuram pikčās ir atžimētas āra vietas. āra barčiki tak atļauti, bet iekšas barčiki tik no pirmdienas. classic kaķ and VZ. nākamais ir kaut kādā 1.2 mi away miestā vjetnamiešu iestādījums, kas vērtos pēc pusotras stundas. un tad pēc divām ar pusi stundām, saka, ka kaut kāda bistro / cafes dārzs vēršoties. nu, sagaidam 11 am un ies izmēģināt grilla iestādījumu.

ieskatījāmies arī vlak sarakstā. tur kaut kā sanāk, ka no pilsētas Hořovice nevar īsti tikt prom laika posmā no 11 līdz 12:35. un stacija nav pārāk tuvu centram, kad mēs sākām skatīt vlakus, tad 11:08 vairs nebija reāli paspēt. bet nu, aizbraukt var vai nu atpakaļ uz Prāgām, vai uz vāciešu iemīļoto Pilzeni. vispirms, jebkurā gadījumā, jādodas uz grillnīcu, tā ir šobrīd vienīgā opcija. kura, visiem par laimi, tiešām bija vaļā. dod kafiju, tēju, sataisa arī radlerus. VZ teica: es neesmu gatavs atrasties te skaidrā.

laikapstāklis ir - pūš, brīžiem saulains, partially cloudy un draud, ka varētu vēlāk randomā līt. nav brutāli auksti, bet gribētos siltāk.
un jāsaprot, ko darīt tālāk.

bet nu.
36 km un 40 km vienā sestdienā.

nujā, tātad līst un ir auksti. ejot garām kādai mājai, pagalmā sāk riet suncis kaut kāds. VZ: jā, jā, es esmu sastindzis bailēs, nevis tāpēc, ka līst un salst.

pret šo brīdi jau sāk palikt grūti fokusēties uz jebko citu, kā to, ka līst un salst. teicu skaļi, ka man ir tāds muļķīgs un bezjēdzīgs sapnis, ka gribētos atrasties sausumā. VZ piezīmēja, ka tā nemaz nevar. nemaz neeksistē tāds "sausums". pēc tam runājām, ka vispār kaut kādā brīdī tiešām iestājās tā nebeidzamības sajūta, ka tagad vienmēr un visu atlikušo dzīvi līs virsū. un tupelēs žļurkstēs.

protams, ka mēs papisām to brīdi, kurā no iešanas pa ielu bija jālien atpakaļ mežā uz trasi. reason see above. bet nu, es sapratu, ka mēs esam kakbe pietiekami tuvu, izvilku gūgles kartes, iebakstīju tur penzijas adresi, vai nevar, neejot cauri pilsētai, aiziet te ātrāk. jo vispār initial plāns bija aiziet uz pilsētu un tad domāt tālāk. paliktuve bija bišk ārpus pilsētas. un, izrādās, ka var! pa ielu un neejot pilsētā, var tepat pa 40 min aiziet uz. paliktuve vispār bija man atrakstījusi, cikos ta es būšu. kaut kā drebot un mokoties ar slapu ekrānu, aizrakstīju pretī, ka pēc 40 min.

pret šo brīdi arī bija sācis diez gan jaudīgi pūst vējš. bet nu, kaut kā jau ir jātiek tur, uz penziju. protams, ka beigās ir arī kalnā, bļaģ, jākāpj, ietvissnahuj. nokļūstam tur. tur kaut kādi pacienti čillo pie galda zem nojumes. nekāda staff nekur neredzas. ofisā neviena kakbe nav. domīgi grozamies un wtf. uzrodas čuvaks, kurš pajautā, vai mēs uz palikšanu, tad atver atvilkni un saka, ka viena no šīm atslēgām mūsējā. paņemu to, zem kuras postit ar manu legal name. aizejam tagad uz istabu. jādabū nost slapjās drēbes, prasās uzvilkt sausas. em, izrādās, ka pa 4 vai cik tur stundām nemitīgā lietū, arī somas saturs ir paslapjš. bet nu, kamēr es tur dušojos, nāk penzijas zaja un pieprasa, lai viņai maksā. tad viņa atnes mums brokastis rītdienai, atkal pieprasa maksāt. izrādās, ka nevar tomēr maksāt ar karti. jāmaksā in cash.

jāmaksā in cash ir, jo, izrādās, viņi ir vaļā kakbe nelegāli :D ok. tuvākais bankomāts, protams, ka ir pilsētā. ir kaut kur pēc septiņiem, mēs varam tikt pie cash un jāsamaksā tad restorānā, kurš vaļā līdz astoņiem. ballītes orgkomiteja nopūšas, uzvelk kaut kādas jakas, slapjos apavus un dodas. tuvākais bankomāts 0.5 mile away (es kakbe zinu, kāpēc mana gūgle jūzo miles and ft as measurements, bet nahuj VZ telepurķis dara tāpat?). ejam pēc kartes un attopamies slimnīcas ēku kompleksā. bankomātu neatraduši, ejam meklēt nākamo. tas atkal, half a mile away. ejam pa pilsētu, tur viss ciet, nekas nenotiek, viss izskatās bezcerīgi. mums derētu ne tikai bankomāts, bet arī vjetnamiešu bode, vispār. no such luck. un, skatoties pulkstenī, ir tā, ka nav laika te šito tagad risināt. ir jāiet uz paliktuvi, tur jāsamaksā un tad jādomā, kā tikt pie pivčiem. man pa ceļam rodas lampiņas moments, ka vismaz pāris tak var paņemt kā takeaway pivčus turpat penzijas restorānā!

samaksājam tagad čuvakam par paliktuvi, dabūjam 2 l pivča, aizejam piesēst pie viena no āra galdiņiem uzpīpēt un iemalkot. beidzot smadzene sāk darboties kaut kā normālāk. pivcis un uzpīpēt, sitting down, tas smadzenei liekas norm enough, lai sāktu ģenerēt domu kontentu. bet, tagad ir tāda problēma, ka mēs atkal esam penzijā, te nav nevienas bodes, bet pivčus vēl vajadzēs. ķeramies gūglēt risinājumus situācijai.

Protams, ka ir jāiet līkums līkuma pēc. Man ir jaunas hiking shoes, kuras it kā der. Need to offroad them for science! Woot. Also, protams, kad nogriežas iet mežā / pļavā, kāpt kalnā, tad sāk līt tā, ka vienā brīdī neko nevar redzēt. Lietus ir pamatīgs un skropstas tā konstanti aizlijušas, ka vispār neko. Nuok. Takas malā ir kaut kādas mājiņas, kuru nojumēs sēž ļauži un izbrīnīti mūs vēro. La viņiem, viņi redz. Kaut kādi vēl romantiķi ar lietussargiem tur. Maskas, starp citu, sen tiek nestas rokā un šajā brīdī ir izmirkušas slapjas viscaur. Tieši tāpat kā krekli un maikas. Nē nu. Ies tak! Izlienam pa pļavu, pa krūmiem. Un tad jāgriežas diez gan strauji gandrīz atpakaļ. Protams, ka atkal jākāpj kalnā. Dubļi un slapjums ir mūsu viss šobrīd. Un nopūtas.

Kaut kādā brīdī tho dod kāpt lejā. Piezīmēšu, ka tas nav tik ļoti labāk. Joprojām viss diez gan slapjš un līst. Manu jauno apavu ūdensizturība padodas. Pārsvarā, jo zeķu augša ir sen slapja un samirkusi arī iekšā. Eh. Samocītas pēdas pieder pie lietas, tur neko laikam. Also, man kreisā tupele visu laiku atšņorējas, āāā! Visādi kāpelējamies. Nokļūstam vēl kaut kādos krūmos, bet vismaz līst mazāk. VZ aizpīpē. Es arī izvelku cigareti un šķiltavas. Bet manas nešķiļas. Nešķiļas vairs arī VZ škiltavas. Pēc zināma moku laika, under protest, aizpīpēju no viņa cig. Visi sanervozējas. Apsver domu tuvākās 2 stundas uz maiņām chainsmoke, bet nu... laikam nē. Ejam. Beidzot arī Žebrák.

Ejot pa pilsētu uz sejas jāliek atpakaļ maskas. Ja kas, slapja kokvilnas auduma maska ir ļoti efektīvs voice modulator. In case jums vajag kādu kidnap. VZ korekti piezīmē, ka vispār nepamanīja, ka beidzis līt. Bet šis prieks anyway nav ilgs. Also, maskas joprojām ir slapjas viscaur. Tāds savdabīgs rūdījums. Un visi pa ceļam manītie ļauži uz mums skatās ar izteiktu izbrīnu.

Kaut kādā brīdī ejam pāri tiltam, es aizpīpēju. Visi ohujā - manas šķiltavas strādā! VZ arī izvelk cig un cenšas aizpīpēt. Man tikmēr atšņorējas tupele, ar cig zobos cenšos to sasiet. Pagriežu galvu pret VZ un saku, ka jūtu a Withnail moment tagad. VZ piekrītoši apstiprina. Kamēr tieku galā ar tupeli, VZ beidzot izdevies piedarbināt viņa šķiltavas.

Aiz Žebrāka, protams, sanāk atkal iet krūmos. Bet vismaz krūmos nav jātur uz sejas slapa maska. No krūmiem izejam atkal nesaprotamā miestā, kurā nekavējoties apmaldamies. Bet salīdzinoši ātri arī atrodamies. Tā kaut kā, daļēji pa krūmiem, daļēji pa ielām, ejam cauri nesaprotamam daudzumam miestu. Līst uz maiņām ļoti vai mazāk ļoti.

Kaut kādu ceļu ejot vispār papišam, ka bija jānogriežas pa zemes ceļu. Skatoties kartē, kļūst skaidrs, ka jāiet atpakaļ uz to. Citādi sanāk jau neveikli. Nuok. Tur atkal, protams, zemes ceļš, kalns, līst, dubļi. Uz zemes tiek ieraudzīta nomesta spēļu pistole. Noņirdzamies, ka kāds kritis kaujā aizstāvēt savu kraju. Nobildēt, protams, nevar. Telepurķi abi ar mokām dīlo ar kartēm. Nebeidzamais slapjums spaida ekrānus un vispār arī nupat stīvi un nosaluši pirksti, kas nepalīdz operēt devaisus.

Nedēļas sākumā nejausi piebukoju penziju nekurienē uz sestdienas nakti. Māte Daba nopriecājās, es jūtu. Laika prognoze uz weekendu kļuva sliktāka un sliktāka. Bet ballītes orgkomiteja ignorē tādas lietas. Nokāpām šorīt tos 6.3 km uz tuvāko vlak staciju, kur pietur norm vlaki un iekāpām vlakā uz nekurieni aiz Berounas. Bija plāns A un plāns B. Plāns A - garāks, caur mežu, vēl viss kas. Plāns B - īsāks. VZ bez grūtībām pierunāja mani uz plānu A. Neko. Izkāpām no vlak 2 pieturas pirms plānotās un ies tik!

Visi kakbe zināja vispār, ka būs lietus. Bet prognozes tā mainījās, ka nebija skaidrs precīzāk. Zdice stacija ir kaut kas starp Okna un Stara Boleslav staciju. Noņirdzāmies, ka pietrūkst vistu tho. Ejam visādi pa pilsētu. Maskas pieelpojas un bveh. Un kaut kādā brīdī arī sāk mazliet līt. Bet mazliet. Norm. Ejam. Viss liekas totāli norm so far. Izejam beidzot no pilsētas, ejam pa rnd veloceļu. Tīri la ejas. Vedam garu sarunu par to, kāpēc mapy.cz domā, ka 25 km hiking it jāiet 7 stundas. Like, I mean... pat ņemot 5 km/h on avg speed, joprojām ir 2 stundas, kurās ko tieši viņuprāt darīt?

Līt sāk bik vairāk. Bet nu. Nav pārāk slikti. Un tad nonākam pie pagrieziena, kur trase met līkumu for līkuma sake. Bet toties nav iela un var iet sabristies mežā. Bet var arī iet taisni pa ielu, bez līkuma. Kā jums liekas, kur ballītes orgkomiteja aizgāja?

Sēžam tajā Lovosices picērijā. Ienāk čuvaks, aiziet pie bāra letes, samaksā, saņem atlikumu, aiziet.

Pastāstīju VZ šito, jo viņš bija ar muguru pret notikumu.
VZ: laikam negribējās ēst. Kaut kā slikti šodien jūtas, vai kas tur. Atnāca, samaksāja par, ēēē, šito te cūku, aizgāja. Neko negribas laikam viņam.

Vēl picērijas sieviešu tualetē strādāja tikai izlietnes ūdens krāns un griestu lampa. Ne ziepju, ne dvieļu dispenseri nedarbojās. Un poda flushing system bija dodgy. Bet es iemācījos vismaz to. Tur pie sienas bija pielīmēta lapiņa ar tekstu (čehiski), ka flushing system slikti strādā, mēs kursā.

Un norāvām strjomu. Maksāju ar karti. Divreiz lokālās bankas karti, vienreiz Revo. Viss declined. Revo pat notifikāciju neatsūtīja, nospriedām, ka maksājums nemaz netiek līdz. Revo patīk par visu notificēt. Neko, knapi pietika cash. Bankomāts Monētbankā bija tuvākais, nolēmām izņemt cash just in case. Aizejam un tur bankomāts offlainos. Emm. Acis. Anyway, atrisinājām pie citas bankas bankomāta.

Ar mazliet vieglāku stresa līmeni aizgājām meklēt kaut kādu barčiku, kas tur tās mājas otrā pusē. Tur, kur metro. Ar vārdu metro, saprotam gājēju tuneli. Ja tur arī būtu metro, tam būtu tikai viena, pat ne divas, bet viena vienīga pietura. Tam tak nav, kur braukt te anyway. Bet barčiks izrādās kaut kāds roka klubs, kur uz dīvainām durvīm rakstīts, ka ieeja tikai savējiem. Sajutāmies outsideri un nolēmām iet uz stūra mājas barčiku.

Stūra mājas barčiks ir tieši pāri ielai no roka kluba. Bet, lai tur legāli nokļūtu ir jāiet pāri citai ielai, cauri metro un pāri vēl citai ielai. Tur ir tīņi un vēl sazinkas, bet Gambrinus maksā 26 kronas. Un Tatru Tēja ir bezmaz zem pašizmaksas, bet toties rumu sadaļā iekš drink menu. Ok. I see the logic there, but I still disagree.

Lovosice. Sauklis šai vietai ir no manas puses “this is what happens when you let _me_ do the map browse!”

Braucot vlakā visu laiku salīdzinājām, kurā pusē smukāks laikapstāklis. VZ sāka un es nevarēju pārstāt. Tikmēr EtF no mā savācās man uzzīmēt nākamo tetovējumu. Lielisks, paldies!

Aizbraucot uz, atviegloti nopūtos, ka beidzot nekuriene. Stacijas bodes ciet, viss huiņa. Es nevarēju to pilsētu lietu aptvert, bet nekurienē viss easy - nekā jau nav.

Paliktuve kaut kādā cukurnīcā. Nu. Recepcija restorānā, bet numuriņš (kā jūs nezinat, kur ir četri?) kaut kur jāiet un jākāpj pa caurredzamām kāpnēm. Un visur čīkst grīda un vispār nav skaidrs nekas. It kā nav pat top 5 dīvaināko paliktuvju listē, bet arī neizpratnes sajūta nepamet. Un ir dīvaini puķu / dekorāciju kārtojumi. neko. Ies ārā, vai? Btw, cukurnīca 10 min gājienā no stacijas, bet tur var redzēt pilsētas beigu zīmi. Tas izskaidro, cik ļoti nekuriene, pieņemu.

No cukurnīcas centrs ir 10 min gājienā. Te laikam viss ir 10 min gājieni. Neko, gājām kakbe klaiņot. Labi tak klaiņot. Ir nebeidzami facepalms. Barčiku Grāmata nevar atrast un gūgle nepalīdz. Viss ir wtf un visur ir hotelis lauva. Visur. Un internacionālā futbola spēle notiek pie baseina.

Bet sākās nokrisnis. Nebija izteikts, toties besīgs. Barčikā Sarajevo dod sliktu pivci un pacientūra izskatās orkaina. Atrodot vienu picēriju secinājām, ka tur nav iekšas sēdētuves. Aizgājām uz citu. Apēdām ēdienu, kas it kā garšoja labi, bet vispār gribējās noskaidrot, what the fuck was that :D

Neko. Dadzers, VZ te kaut kas darbos epastā. Un tad laikam ies meklēt citus barčikus.

tātad Nāplavkas hipsteru barčiks. arvien vairāk pārliecinos, ka tieši hipsteri tomēr ieslēdz apkuri savos barčikos. tur ir kakbe dīvainas ilustrācijas pie vienas sienas. šur tur karājas laivas. tāds kaut kāds nesaprotams. bet nu, iedzērām brokastu dzērienus, tad es attapos, ka tur dod Birell pomelo & grep. kā to varēja papist? anyway. atrodam kaut kādus Fuego burgerus iekš menu, kuri kakbe ir asi. brokastu kombo kakbe visiem skaidrs.

burgeri vispār bija tīri garšīgi. es apm. pie cita galdiņa gan novēroju, ka čuvaks no sava burgera apēda visu iekšu un bulku (arī apakšējo daļu) atstāja. nūok. bet tad! čuvaks apm paņēma kūciņu un to gardu muti aprija nomnomnom. es drusku nesapratu šo kombo, bet nav jau tik svarīgi. viņš bija atnācis kopā ar hipsteri anyway.

pēc brokastu burgeriem malkojām ekselentus un jutāmies omulīgi. vienīgais, ka tajā iestādē bija pārāk daudz sieviešu tualešu. trīs. viena disabled, ok. bet divas citas. viena ar vienu kabīni, kurai ir durvju krampītis. otra, kurā ir divas kabīnes bez krampīša. visas tādas zilgan mauve. pirmā bija mazāka, sajūta bija zilāka. bet krampītis! vēlāk gan pirmajā elektriskais dvieļu dispenseris sāka darīt half-arsed job. spriedām, vai viņam baterijas, vai devaiss tomēr plugged somewhere inside the wall un vienkārši mirst. un tad saruna novirzījās uz to, cik grūti vispār var būt uztaisīt vienkāršu un lietojamu tualeti. nu cik? es saprotu, paliktuves ir sarežģīti, tur vienmēr kādam kaut kas nepatiks, vienmēr kaut kas būs salūzis un handyman laika ir tik, cik ir. un tas viss. bet tualete. vienkārši barčika tualete. nu how hard can it be? aiziejiet visi uz te lokālo picēriju, paskatieties tur tualeti - vienkārša, neuzbāzīga, viss funkcionē, nekas nebesī, ir ok.

anyway. paliku pie omulīgi. kad pierod pie laivām un bildēm, vispār tīri jauka hipsternīca. diez gan neitrālas, patīkamas krāsas un interjers. apteksnes ok. pivcis labs. silti. jestri tak. žūžojām un noņirdzāmies veselīgi. laba diena, apm. cilvēki nāca un gāja, bet nekas sevišķi netraucēja. tad bija ļauži ar diviem suņiem, no kuriem vienu ļoti satrauca viss kas. piemēram, kā cilvēki kāpa pa trepēm lejā. vai gāja pa durvīm ārā. tur suncim gāja konkrēti grūti to visu tolerēt neraisot alarms.
bet nu vispār man liekas, ka mēs ar VZ atkal atrisinājām dahuja pasaules problēmu, tikai es tā tagad nespēju atcerēties vairs :D

pusdienas nez kāpēc gājām risināt citur, ko es tagad uzskatu par kļūdu, bet nu. neko. tad jau vlak uz Prāgām. es piezīmēšu, ka pret to brīdi mans weather apps teica, ka dangerously windy. un nu jā. pūta ar jaudu un atdevi. vlak, protams, ka kavējās pusstundu. un tad brauciena laikā vēl pusstundas delay nāca klāt. es tur ik pa brīdim aizmigu, lai ik pa brīdim paziņotu VZ, ka man viss besī un migtu tālāk.

par zilo bāru vispār grūti rakstīt tā, lai tas izklausītos ticami. bet viens no local news, ko varu visiem paziņot ir tas, ka Blondais gejs beidzot ticis pie boyfriend! tāda.. ļ, ļ dodgy paskata dīvaina čuvaka, ar kuru šis visādi bučojas pa zilo bāru. es Blondā romantiskās izvēles nesaprotu nemaz, bet laikam jau vismaz tāds pārpjanijs dodgy čuvaks ir ar mieru pieciest to baiso balsi. vakar gan, piezīmēšu, Blondais bija viens pats. trouble in paradise?

vēl ir tā, ka man šodien nācās sākt rītu ar ibuprofēnu. un... kā cilvēki var pastrādāt šitik high? es esmu tādā jobanā kosmosā, bet man te jātaisa servera certificates priekš kaut kādiem padsmit serveriem un man bail padomāt, kas no tā sanāks beigās. bet ir tak dzirdēts, ka ļauži tur visi high af vai drunk strādā un apm ar to. es nē, es laikam neesmu viens no. pat, ja aktīvi lietoju Certificate Fun proj.
izies uzpīpēt. te jau pārāk tas lidojums. ā nē, pag. iebakstīs jauno cert iekš vars. tad.

atvēru semagic, lai sāktu rakstīt par svētdienu, atradu, ka es asvā ibuprofēna high esmu uzrakstījusi šito. nuok. lai jau būtu, protams :D

bet karoč svētdiena. pamodānies tajā Eliškas iestādē. tas bija pilnīgi un noteikti apkurinātākais iestādījums, kādā es esmu bijusi for a long time. iztaisoties ārās, kaut kā paklīstam mazliet, bet mazliet līst, ir pelēks, pūš un besī. tas tāds downside. aizdomājamies, ka šodien gan nav iemesla turēties vecpilsētas kalnā, kaps tik lejā. iegājām Crosscafe uz kafiju. jo ahujenna vajag kafiju, vispār. miegs ir visur, katrā šūnā ir miegs. paņemam kafijas un mājas limonādes, kaut kādas yuzu. limonādes garšo pēc... garšas. vienkārši garšas. for science pagaršoju augļus tur un secināju, ka cidonijas. pēc brīža secināju, ka arī apelsīnu mizas.
VZ: **žestiem rādot divus apaļus objektus, kas satuvinās un attālinās** tagad cidonija, tagad yuzu, tagad cidonija, tagad yuzu!

bet nu tur nav omulīgi un iestādē nesankcionēta mācīšanās arī nav atļauta, tikai on the first floor, speciāli atzīmētā vietā. mazliet sagūglējam, ka eksistē burgernīca un plāns B ir kaut kāds pie-upes barčiks. aizejam līdz burgernīcai un saprotam, ka tur neizskatās omulīgi. aizejot, apmaldoties pelēko māju rajonā, atrodam pie-upes barčiku, kas obviously saucas Naplavka. izskatās hipsterīgi, bet nav vēlmes iet ārā lietū. piesēdīs. pasūtam kafiju, tēju, mājas limonādes. mēģinam aptvert, kur atrodamies. nu, pelēko māju rajonā, clearly, bet kāpēc ir cirka telts redzama? nez. bet vismaz uz to brīdi barčikā ir divi hipsteri, visādi random ļaudis un ir strādājoša apkure.

par žūžošanu hipsternīcā, brokastu burgeru normalizēšanu, pivčiem un visu pārējo jestro cerams, ka savākšos pirms piektdienas uzrakstīt.

Hradec Králové bija tā vieta, kur ballītesorgkomiteja diez gan randomi aizdevās pagājušajā weekendā. tur, protams, ka ved ar Krakonoš vlak. **nopūšas** es jums, ja godīgi, iesaku braukt ar citiem vlak pie iespējas, ne Krakonoš.

pati pilsēta ir.. nu. nav it kā mazmiests, kā parasti pierasts. bet nu, tomēr diez gan nekurienīgi. nav tā, ka trūktu barčiku, bet to ir tieši tik daudz, lai sāktu kļūt izvēlīgs un beigās izrādītos, ka atkal bezjēdzīgi mazliet tā izvēle. bet pa dienu bija tīri labs laiciņš priekš feruāra un tad normāli apgājām apkārt vecpilsētai. jā, tur vecpilsēta ir kalnā, pārējā pilsēta - lejā. bija šausmīgi forši pastaigāt pa dienu ārā, sevišķi neciešot. aktīvi priecājāmies un līksmi jutāmies par to.

Mexita bija tīri normāla ēstuve, bet viņu izpratne par asumu ir divas jalapenjo sķēlītes. citādi jau bija labi. it kā tur viņu pagrabā nebija baigi silti, bet nebija arī atklāti auksti. kad zaja sāka ēst putukrējumu, sapratām, ka ir jādodas.

Na Jedno bija labs barčiks, bet tur nekurināja vispār un nācās iet prom. pirms man atkal sākas panikas lēkmes no aukstuma. :D citādi jau gards pivcis (Bernards un kaut kas no Zabreh) un diez gan jestri. ā nu, vēl downside bija dīvaina īru mūzika. un cilvēki, kuri iezogas barčikā mums nemanot.

tad pastaigājām skumīgi pa galveno laukumu, ievēlāmies Husā uz diviem pivčiem. bet nu, kurš Husā nav bijis. izvilku gūgli. gājām meklēt Lauvas barčiku, bet tā vietā atradām barčiku U Stolu. vispār tajā pilsētā iestādes laikam ir saucis kapteinis obvious.

U Stolu (pie galda) barčikā tiešām ir galdi. hehe. un nīgra bāra zaja. nīgrā bāra zaja visiem salēja un aizgāja lasīt savu grāmatiņu. grāmatā pie pirmās lappuses, kurā atsāka lasīt iesākto grāmatu, sāka plati smaidīt un ķiķināt. nosaukumu nespējām saskatīt. bet likās, ka varētu būt jestra literatūra. zaja nelikās easily pleased. bet ur vismaz kurināja, bija tīri jestri. sieviešu tualetē bija pīts krēsls. paklāju izvēles tur arī bija dīvainas. bet viss bija tīri omulīgi un jauki. nojestrjojāmies apsveicami. konkrētus prikolsus pierakstīšu atsevišķi, ja atcerēšos, bet tbh, domāju visiem skaidrs, ka you had to be there anyway.

also, mana nebeidzamā nemierība visu laiku pārvietot, kombinēt un visādi noņemties ar uz galda esošajiem priekšmetiem, makes me the thing that does the thing with the things. :)

vēlāk pīpējot jautājām zajai, kas par grāmatu, bet te visi noskuma, jo oriģinālvaloda ir čehu un nosaukums tik grūti paturams atmiņā, ka pat pati zaja īsti nezināja.
kad no U Stolu izmeta ap diviem, garāmejot iegājām kaut kādā divainā kokteiļbārā, kas bija līdz četriem, bet tur deva tikai mazās pilzenes un viss sāka efektīvi kaitināt.

aizejot uz paliktuvi secinājām, ka Na Jedno noteikti nav apkures, jo paliktuve Eliška tupa lieto visu rajona apkuri. bet tad vēl mēs nezinājām, ka svētdiena būs labāka. par to uzrakstīs, kad būs vairāk noskaņojuma tik daudz burtiem.

tātad tramvajvlakā iekāpa miljons kinderu, vane? kaut kādā brīdī kļūst skaidrs, ka arī viņi dodas uz Dečīnu. šis vlak pietur 3 pieturās within Dečīn. so, izlemjam viltīgo plānu, ka tos kinderus noteikti laicīgi vāks taisīties kāpt ārā, ja viņi nekāps ārā pieturā tieši pirms Dečīnas galvenās stacijas, tajā kāpsim mēs! kinderus uzreiz sarosa un sāk vilkt jakas un to visu. mēs tādi, aha! viņi kāps tur,mēs varam sekjūri braukt uz galveno staciju. bet te kinderi mūs appisa, viņi arī brauca uz galveno staciju. **nopūšas** tik daudz ciešanu. anyway.

tiekot ārā no tramvajvlaka, ballītes orgkomiteja nopriecājas, ka nebrauc ar the connection to Praha, jo kinderi dodas tur. a mēs uz burgernīcu Burger Berg! visi zina, kur jāiet, ejam, nananā, pūš, viss drusku besī. runājam, ka burgernīcā vispār šodien varētu būt sanitārā diena un tad, we're fucked. bet nu nē. tur viss vaļā, fuf!

es par pagājušo reizi tajā burgernīcā neko daudz neuzrakstīju. bet tur bija apteksnis, kura vārdu mēs gribējām uzzināt, bet nejauši papisām šo iespēju, jo aizmirsām paskatīties rēķinā uz aptekšņa jūzerneimu. šoreiz tur nebija tā aptekšņa, bija kaut kāda blonda zaja. nu neko, tā arī nekad neuzzināsim, kā to apteksni sauca, vai viņu sauca Martin Vrana.

kur prikols? ā! burgernīcā uz sienām ir sakarinātas dahuja ilustrācijas. melnbaltas, diez gan kļovas. visas ar celebrities. tad nu mēs pirmoreiz tur būdami minējām, kas ir kas. visu ko atpazinām, šo to nācās prasīt Rūd. bet tur bija nu.. Patti Smith ar Bowie t-shirt. bija Lady Gaga. bija David Bowie gan pats, gan savā Man Who Fell To Earth lomā. bija Sid Vicious un Marlyn Manson. kaut kādi čehu wtf. ā, kaut kādi rakstnieki arī. nu, jūs saprotat ideju, vane? vienu pikču gan beigās nekā, nekā nespējām atpazīt, kas tie par ļaužiem tur. un Rūd vienā brīdi mega satrakojās un atrada ilustratora vārdu (Martin Vrana) un to, ka viņš ir co-owner of the establishment. bet, cik var saprast, viņam nav nekādu soctīklu. viņa nekur nav!

bet nu, šoreiz mēs jau pazīstami ar ilustrācijām, mierīgi ēdām brokastus burritos un offlainīgi čalojām. fonā skanēja dīvainas lifta mūzikas kaverversijas of. arī džezīga lifta mūzikas kaverversija of Wonderwall. un te pienāk brīdis, kurā ballītes orgkomiteja sarunā saprot to, ka pati svarīgākā interview question ir: "How many Gallaghers are within your limit?" tas ir The Question, kas jāuzdod jau intervijā. jo, nepieņemt kādu darbā ir vieglāk atrunāties, ka tas nebija par Gallagheru. jo atlaist darbinieku par to, ka viņš ir ok ar pārāk daudz Gallagheriem, tas pagiadām vēl nav īsti legal.

malkojam tālāk Bernarda pivci un jūtamies omulīgi. ik pa brīdim kādi ļauži atnāk, paēd un aiziet. diez gan lielu laika daļu esam vienīgie pacienti burgernīcā. vismaz mierīgi un omulīgi. also, apkure šoreiz ieslēgta jaudīgāk nekā pagājušoreiz.

aizdomājāmies, ka nu.. tai dziedošajai zajai, kas dzied to lifta mūziku. zinkā, es saprotu, ka cilvēki dara dažādas lietas for cash. we all get them bills. un ne visas dziedošās zajas var but Katarzias un bīdīt savu indie shit pietiekami, lai sevi uzturētu ar to. tur es neko nepārmetu. bet tad es iedomājos, if I was in her place. rekur uztaisīju lifta mūzikas albumu for cash to fund my indie shit. indie shit still didn't take off. nu cik ilgi taisīs lifta mūziku? tupa mainītu profesiju, vane. piemēram, uz HR vai admin, kur maigi žūžot cilvēkiem ausī, pirms viņus atlaiž. bet. te parādās problēma. jo lifta mūziku mēdz actually atskaņot... liftā. un tagad zaja brauc ofisa buildingā ar liftu un tur skan viņas iedziedātā lifta mūzika. eww, vane? bet tas nav sliktākais! sliktāk ir tad, ja kāds kolēģis piefiksē šito. tur uzreiz jāmaina darbs. vēlams uz tādu, kur ofiss atrodas mājā, kuras liftus apsaimnieko cits uzņēmums. no šitā grūtāk izbēgt un noslēpt nekā izbijušu sex worker status.

bet, kamēr mēs risinājām zajas profesionālo krīzi, tikmēr blondā apteksne sāk aplīmēt tāfeles malas. kaut ko noņirdzamies, ka neviens tagad neatlīmēs tāfeli. bet nē. zaja vispār atnes spannīti ar krāsu un sāk ķellēt sienu. varēja jau VZ paprasīt, lai palīdz ar augšu. tāpat mēs tur vienīgie pacienti tajā brīdī :D

bet nu, kaut kādā brīdī jau pienāk tas brīdis, kad jāpaspēj uz vlak 18:02, lai dotos uz Prāgām un tad nezin ko.

ar monētas palīdzību izlēmām pusdienas pie vjetnamieša, nevis picērijā. tad gājām pie Jiržika, bet aizgājām uz Orindžu un beigās vēl norm iedzērām ar EtF.

cik labi, ka ir weekendi.

paliku pie VZ pielūdzējas, kas aizgāja? nu lūk. mēs tur atkal visi tādi tralalā, sākam sagurt, bet tomēr tralalā. kvalitatīva huiņa tiek dzīta un vispār visi apm.

VZ pielūdzēja kaut kādā brīdī aiziet uz tualeti. viens čuvaks pieliek durvīm priekšā un zem roktura krēslu. visi noņirdzas. bet nu, tas triks strādā tikai filmās, zaja pat tā līdz galam nepamanīja, ka viņu centušies tur iespundēt. vēlāk zaja piedabūja to konkrēto čuvaku ar viņu dancāt. **nopūšas** kāpēc man tas bija jāredz? anyway. ik pa brīdim ballītes orgkomitejas sarunas tiek pārtrauktas, jo pielūdzēja kliedz pāri visam barčikam VZ legal name un cenšas pievērst uzmanību, bet mēs tādi nananā, neko nezinam, uz mums neattiecas. man liekas, ka zaja vēlreiz nāca sēsties pie mums, bet atkal sajutās, ka nav uzņemta ar ekspektēto siltumu, apvainojas un aiziet.

bet nu, ir bijusi gara, piedzīvojumu pilna diena. tiek noskaidrots, ka pirmais sakarīgais vlak uz Dečīnu ir 12:05 svētdien un sākam rosīties uz mājupiešanu. vēl parunājām par to visu EB lietu. (for context, es laikam esmu attapusies ļ dīvainā open r-shitā ar EB, kura arī aktīvi friendojas ar VZ.) un tā nu. sarosamies, samaksājam unbelievably small bar bill (starp citu, lētāk nekā tajā Dečīnas Prinča bārā!) un dodamies.

te man nāk atmiņa, ka Rumburkā, atšķirībā no Dečīnas, barčikos darbojas apkure, bet nav īsti ielu apgaismojuma. laikam tur kalnos (tas ir apmēram viens krajs) enerģijas ir tik, tik ir un var vai nu apgaismojumu, vai apkuri. te es Rumburkiešu izvēles pusē, ja kas.

aizdodamies uz Labību, jāpamēģina mazliet migt. ārā metot jau 10 am. pēc saraustīta un dīvaina miega, pamostoties ir sajūta, ka nav gulēts vispār nemaz. izejam no Labības un sagūglējam, ka ir tieši viena kafijotuve, kas ir open now according to google. gūglei ir nepareiza infa, piezīmēšu, kafijotuve vaļā no vieniem. **nopūšas** dodamies aptuvenā stacijas virzienā, jo tur saka, ka vispār ir vēl kafijotuves, bet nav vaļā. nekas, protams, arī nav vaļā. atrodam, ka ir kaut kāda penzija / restorāns, kas vērsies vaļā 11 am. ballītes orgkomiteja nopūšas, bezcerīgi padodas un aiziet uz benzīntanku iegādaties tur takeaway kafiju. tas automātiskais aparāts ir tāds wtf, ka nevienam nekas nav skaidrs. bet nu kaut kādus kafijas krāsas šķidrumus izdodas izmānīt no tā devaisa. teeny tiny cups ar supposedly XL dzērieniem. spriedām, ka nav skaidrs, kam tie vāciņi tur domāti, kādām dzirām.

ir apmēram pusvienpadsmit ap šo brīdi. paņemam savas kafijas, aizejam pari ielai uz parku, ar skatu uz restorānu. VZ izšļaksta mazliet savas kafijas uz soliņa, vēl pirms apsēdies. tad pamanam čuvaku, kuram ir izdevies iegādāties dzērienu pietiekami lielā krūzē, lai tiktu pie vāciņa. čuvakam uzreiz metas zaja virsū bučoties. VZ piezīme, ka nu jā, čuvakam kafija ar vāciņu, uzreiz visas zajas viņa. es iebildu, ka negribu ar viņu bučoties. VZ: nu, tagad jau par vēlu anyway, first come, first served. :D nu ok. tad mana kafija toties stāvēja pusdzerta un vējš to krūzīti apgāza un so much for that. tā nu visi sēž uz soliņa, salst vējā un skumīgi skatās uz izkārtni, kas sola restorānu pie parka. pēdējās 10 min aizgājām atpakaļ uz benzīntanku, nopirkt cig un lēnam gājām uz U Parku. stunda līdz vlak uz Dečīnu.

Pieparkā toties arī apkure, sadzeramies siltus dzērienus, apēdam piekafijas cepumus un dodamies uz staciju. vlak uz Dečīnu, protamska, iet miljons gadus, jo pietur pie katra staba. un, papildus jautrībai, tramvaja izmēra vlakā iekāpj milzu bars kinderu. also, salst, bļaģ.

doma, protams, ir, ka ierodoties Dečīnā, dosies uz to Burger Berg. tā kā, dārgo lasītāj, ir iespēja, ka beidzot tomēr aprakstīšu šo lielisko burgernīcu, jo pagājušonedēļ nesanāca. un par to, kā mēs ar kinderiem viens otru appisām, beigās visi zaudēja.

Iepriekšējā postā aizmirsu pieminēt, ka havčika iestādē kultūras namā, ja? Tur tā govs nīgri māva visu vakaru. Radās teorija, ka viņa cenšas izdīkt, lai ved viņu jau mā. Bet sanāk tas, kas sanāk, tobiš mū. Un citā pīppauzē piefiksējām, ka nupat nīgrās govs balsij pievienojusies otra govs, kas viņai brēc virsū, lai jau aizveras beidzot, katru vakaru šitā! Un otra govs norm mēdīja pirmo arī.

Un Labībā nemaz tik la nav, ja kas. Duša ir kaut kāda robotu huiņa, kas nemeiko sensu un ir sarežģīta un neefektīva. Toiletries nav. Brokastis servējot iekš steakhouse, bet nenotestējām. Kurš no rītiem spēj ēst? Mazliet mauzolejīgi un tā. Bet nu. Viena nakts ir ok.

Bet aizgājām pa vēju un salu līdz tai pivnīcai. Lamādamies un neko nesaprotot. Meklējām durvis, lai saprastu, ka durvis ir tas logs, kurā sēž čuvaks. Ienākot mūs sveic suncis. Lielisks, zeltainas krāsas, imo terjera paveida, ne pārāk jauns. Pavada mūs pie sēdvietām. Es knapi novelku mēteli un metos kasīt ausis. Saimnieks it kā pasauc prom, bet suncis nāk atpakaļ un es kasu vēl. Tad aiziet apostīt VZ un beigās suncis izdresē VZ, lai kasa muguru zvēriņam.

Izrādās, ka barčikā var pīpēt iekšā. Ballītes orgkomiteja vienojas, ka ir jocīgi neiziet uzpīpēt. Bet nu. Tur ir nežēlīgā un aukstā pasaule anyway. Piezīmēšu, ka Prāgās bijis silti un jauki, bet mums tas neder, vajag uz ziemeļiem. Tur totāli pie Vācijas un daļa gūgles tuvāko barčiku ir... aizejami, bet Vācijā. Kurš to grib?

Visi barčikā ir Savējie. Ļ Savējie. Bet ātri saprot, ka mēs labi pļurkājam, esam klusi, rātni, savā nodabā noņirdzamies par visu. Es atrakstos no VZ aktuālajiem draugu čatiem, ka es te visu sapisu un šis būs offlainos for a bit. un es arī gan jau. EB ņirgājās, ka “to show participation” uz ko es teicu, ka “to do participation”. Ar VZ efektīvi izrunājām dahuja labas huiņas. Ja atcerēšos, iepostēšu atsevišķi. Jo bija gold, true gold.

Fonā bija teļiks. Sākumā sports, tad smieklīgo viģiku raidījums, tad filmas. Tas bija wtf, bet nu. Matt Damon :D Bet viss dīvainais vienmēr kļūst dīvaināks. Saprotiet, barčikā ir jukebox. **nopūšas** neko, klausījāmies gan Rammstein, gan Roxette, gan vēl sazin ko. Viena no tumbām ir man gandrīz virs galvas vispār. Skaļa.

Vēl ir tā, ka pret šo brīdi ir pāri desmitiem. Barčiks oficiāli strādā līdz desmitiem. Tiek aizslēgtas durvis, bāra čuvaks ielej arī sev pivci un omulīgi sēž ar saviem draugiem pie galda un tērgā. Ja nu kādam kaut ko vajag, tad pieceļas, ielej un iet atpakaļ pie draugiem.

Pēkšņi viena pensijas vecuma zaja pielec kājās un atnāk, apsēžas pie mums ar VZ. Uzrunā mūs vāciski un prasa VZ, vai es esmu viņa sieva. Ballītes orgkomiteja, protamska, visi tādi, amēs nerunājam vāciski! Zaja pajautā, vai mēs runājam čehiski, saņemot apstiprinošu atbildi, turpina sarunu vāciski. Bet nu kaut kādā brīdī it kā pārslēdzās uz valsts valodu. Te es jau sāku lēnām šņukstēt smieklu lēkmē. Zaja konkrēti izlēmusi būt VZ pielūdzēja, kaut ko tur nesakarīgi cenšas ar viņu runāt, brīžiem nav skaidrs, kādā valodā, jo tās skaņas nemeiko nekādu sense. VZ ir totāli pazudis nupat. Es jau raudu no smiekliem, pārējie apkārtējie arī šņukst lēkmītēs. Tad zaja drusku pieliecas pie manis un čukst man kaut ko. Es viņai čehiski paskaidroju, ka neko nedzirdēju, jo man tur tā tumba virs galvas. Zaja apvainojas uz mani. Pamēģina vēl uzpisties VZ, bet arī tur nekas cerētais nesanāk, apvainojas un aiziet.

turpinājums gan jau, ka sekos.

Ziniet taču, ka ballītes orgkomiteja ir Nymburk fani? Lūk. Tāpēc nejauši tika aizbraukts uz Vācijas pierobežas nekurieni Rumburk. Kas bija... teiksim tā, ballītes viens no randomākajiem izgājieniem. Tika piebukots Wellness hotelis, turpmāk saukts par Labību. Man, protams, ka jāstrādā un es drusku nervozēju par to. Izlemjam iet uz burgernīcu, nē, burgernīcu rīt, ejam uz otro shortlist vietu. Tā ir kultūras nama otrā pusē. Pie ārdurvīm var dzirdēt nīgri maujam govi. Pie kultūras nama. Ok. Nē, VZ pieprasa atpakaļ burgernīcu, jo šiten galdauti. Ok. Aizejam tur, tur ir takeaway stila setup un neoni, es atsakos tur. Pēc nelielām pārdomām ejam atpakaļ uz kultūras namu. Tur, izrādās, ir aizmugures telpa, kurā nav galdautu. Gut. Runājam kaut ko. Nāk apteksne ar menus. Tad sadzird, ka mēs importa, aiziet samainīt menus. Noņirdzamies, ka šas atnesīs vācu, bet mēs vāciski neprotam līdz galam. Sounds like a joke? Zaja tiešām atnesusi menus vāciski, laipni palūdzam tomēr čehu menus. Zaja noņirdzas un iet samainīt. Selektējam havčiku, paņemam Kozelus un es izvelku laptopu. Pierijamies diez gan norm, paņirdzam, es tur fonā darbos. Tad VZ tomēr grib iespraust telepurķi lādēties. Kaut ko turpinam tērgāt. Šeit tualetes ir frīkainākas čuvakiem nevis zajām. Ha! Win. Anyway, nofinišēju darbus. VZ tāds nāks izraut telepurķi, iesim maksāt un iet uz citu barčiku. Es uzstāju, ka tak iesprausts man blakus, es izraušu.

Procesā mēģināt neizraut visu rozeti, atpiņķerēt vadu no mēteļa piedurknes, norāvu VZ telepurķi uz grīdas.
Weekends turpinājās +/- offline.

Gūgle negribēja man kartēs rādīt to pivnīcu, bet es uzstāju, uzstāju un uzstāju. Beigās tā izrādījās labākā izvēle! 8 min walk no galvenā laukuma tur ir Pivnice Pod Kopcem, kas ir the local suburban bliss barčiks. :) vairāk no vlak neesmu gatava bakstīt pagaidām reportu.

starp citu, Dečīna ir pilsēta, kurā ir vislielākā aptieku koncentrācija, ko sanācis novērot.
un Burgernīcā tur ir ilustrācijas, kas nodarbināja ballītes orgkomiteju un tad arī Rūd kādas 3 stundas vismaz. apkure strādā pusslodzi.