Trash panda

par barčiku secinājumi ir divi:

1) piektdienās tur ir visādi ļauži. ienākot un piesēžot vidējo vecumu novilku uz leju pa apmēram pusgadu, kaut arī publika tur bija tāda ap pensijas vecumu.
2) ir tik neaprakstāmi forši, kad no barčika var aiziet ar kājām mājās pa klusām ielām.

un tad atnācu mājās jau atkal ļoti labā noskaņojumā, tur bija pudele ruma, ciemiņš un labs vakara turpinājums. izrādās, ka ciemiņš šodien dosies apskatīt Elbow. jūsu humble žurnāla redakcija dosies viņus apskatīt pirmdien.

also, vispār liekas, ka vairāk jāiet skatīties mūzika dzīvajā. un nebūt ne obligāti tur uz milzu šitajām te. ir taču tik daudz totally affordable and enjoyable gigu šai pilsētā.
(btw, kāpēc AFP grasās koncertēt iekš Heaven? es to iestādi drusku ciest nevaru. laikam jau neiešu uz šito konci.)
jo nu, mūzika nav mirusi vai apstājusies.
varbūt gan tas tāpēc, ka pēdējā laikā esmu iepazīstināta ar visu ko salīdzinoši jaunu un ļoti labu.
un jāiegādājas Neil Gaiman jaunā grāmata.

Sēdēju Emikas albuma atklāšanā, klausījos kruto mūziku un domāju, ka beidzot esmu sākusi klausīties arī mūziku, kura notiek tagad. Nevis tikai visu veco griezt uz riņķi. Paldies VZ par iepazīstināšanu ar un par linka uz šīvakara pasākumu iedošanā. Tiešām.

Bija Q&A sākumā ar kaut kādu klasiskā radio prezenteri. Emika par visu riktīgi aizrunājās. Var redzēt, ka viņai patīk tas, ko viņa dara. Tur ir tas azarts un visas tās lietas, kuras mums ārtistos patīk. Kad es ierados Rough Trade (faktiski tas ir a record store, kas hostē šitādus pasākumus), bija izcili maz cilvēku. Bet beigās saradās. Un bija viens no tiem intīmajiem Lielmiesta gigiem, kuri ir tieši tik fantastiski. Cilvēku bija pietiekami, bet ne par daudz. Un Emika tik runāja un stāstīja. Par to savu mūzikas skolotāju, kurš tur piedalījies, par to, kā viņa nonāca līdz klasiskajai mūzikai un orķestrim. Par to, ka dziesmas ir rakstītas speciāli šim un ar to soprānisti, ka viņām sapas. Un viss tik.. ah. Viņa bija vienkārši ģērbusies, runāja nepiespiesti, bet aizrautīgi. Likās mazliet nervoza, bet labā veidā. Un pilnīgi traka. Kaut kādā brīdī tika secināts, ka albumu uzrakstīja divi cilvēki šmigā (viņas tas skolotājs Paul esot viskija entuziasts). Pauls esot viņai palīdzējis viņas mūziku sabīdīt orķestra formātā un tā. Un tad viņa runāja kā mēs visi rezonējam un mums visiem ir feelings un tas viss. Tur aizbrauca drusku jumts. Jautājumi nāca arī no zāles. Te man gribas uzrakstīt visu, ko viņa teica, bet aprobežošos ar to, ka viņa uzskata albumu par jau izdevušos, jo, kā izrādās, tas bija kickstarter projekts. Un viņa palaidusi albumu tur ārā un tad jau redzēšot, kas notiek. Koncertus gan nezinot, kā lai saorganizē, jo tūrēt ar orķestri, khm, laikam nesanākot.

Pēc tam bija arī DJ set. Uzlika krutus tunes un visu tādu. Tad uzdīdžejoja un pati laivā nodziedāja Heart Bleeds Melody. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Viņa pie tās pults tur tiešām aizgāja kaut kādā astrālā. Nu tā, ka viņai redzami sagādāja prieku tas viss. Un šķita tik pilnīga tā atdeve. Bija arī klavierspēles mixi elektronikā un orķestra mixi. Un drusku norāva jumtu. Tur gan neko daudz citu nevar pateikt, jo tiešām vienkārši bija tik ļoti labi.

Beigās nopirku albumu, neba es tagad CD klausīšos, bet nu, atbalstīsim artistus un pie viena dabūju arī personīgu autogrāfu. Viņa gan drusku izbrīnējās par manu čemodānu, bet es paskaidroju, ka nupat back from holidays and I had to come here. :)

Secinājumā: es mīlu Emiku.

(capslock, if you read this - iesaku paklausīties, tev varētu patikt)

(Viņa ir aptuveni mana vecuma. Ko es daru ar savu dzīvi? Bet laikam jau vajag arī kādu, kurš to mākslu bauda un uzņem.)

Kas smieklīgi, liekas, ka man šobrīd ir labākas attiecības ar VP nekā ar pēdējā gada bff MP. Vispār liekas, ka nāk beigas tai dīvainajai draudzībai starp mani un MP. Viņš lidostā aizbēga no manis, kad aizrādīju, ka viņš jau pārāk sacepies par to, ka viņam robežsargs atļāvās uzdot dažus jautājumus. Ok, nu gan jau būs labi.

Tagad sēžu vilcienā un gudroju, vai pagūtu aizbraukt mājās un nolikt čemodānu un paspēt uz Rough Trade uz Emikas albuma atklāšanu? Ir nopietnas aizdomas, ka neē, vēl neesmu pat atpakaļ Lielmiestā. Bet uz Emikas pasākumu *ir* jāiet.

Un joprojām ir janvāris. Pastāv ideja, ka janvāris ir garāks mēnesis nekā citi. Jo nu, janvāris ir vilcies jau krietnu laiku un vēl joprojām nav over!

šodien es biju uz Lazarus.

fuck.

jā.

Nu, centīšos nespoilēt.

principā tas ir The Man Who Fell To Earth turpinājums. (iesaku atsvaidzināt zināšanas.)
viss ir pilnīgs Bowie. ir it kā viss pateikts, bet nav. virspusēji liekas, ka visu pasaka un ir bik nu tā. bet īstenībā nav. Nav. un tā sajūta, kas rodas. tā ir tā sajūta, it kā tu sēdētu tur viens zālē un tavu sirdi plosītu. tu jūti visam līdzi. tu jūti, bet nesaproti. un jāraud ik pa laikam, bet tā ir laba raudāšana. tā ir pareizā raudāšana. nepamet sajūta: WTF es tikko redzēju. bet tā ir tā pareizā sajūta. jo vispār tas viss Ir wtf. bet, fuck, ir tāda laime. gribu jau tagad būt atkal skatītājs. gribu vēl un vēl.

un sagatavojiet salvetes, nopērciet dzērienu. fuck.

lūk tā ir Pareizā sirds plosīšana.

(un Dexters dzied!)

Fuck.

Biju nolēmusi nerakstīt par šo gigu, vismaz ne cibā, jo nu, nav manā listē AFP fanu īsti. Bet tagad mans vilciens atpakaļ uz Lielmiestu ir totāli iesprūdis kaut kādā totālā pakaļā, jo zem kāda no priekšā esošajiem vilcieniem pakļuvis kāds cilvēks. Un es te jau pusstundu sēžu. Vadītājs saka, ka šitai tumsā tas (nu, novākšana) varētu aizņemt vēl stundu. Nacionālā vilciena mājaslapa saka, ka līdz 2 naktī tas varētu ievilkties. Uh. Mēģināju rakstīt dzejoļus, bet man ļoti traucē un besī apkārt esošie ļauži.

Tad nu iespamošu cibā par šī vakara AFP gigu.

Uz to pre gig meetingu es ietrāpīju uz kādu pusstundu tikai, jo nu, jāstrādā bija.
Toties gigs atkal bija baznīcā, hehe. (Kas visiem ar tām baznīcām?) nu lūk. Vispirms bija kaut kāds Brandon (Upd.: Brendan Maclean, būs jāiečeko vispār), tērpies dvielī un ar ukalele. Ļoti skaista dziesma par nesaiešanu kopā un piedziedājums tipa we shouldn't be friends otherwise it'll never end. Tad uznāca arī Amanda. Nav jēgas laikam pārstāstīt songlisti. Pieminēšu, ka bija Nick Cave covers God Is In The House. Bija vairākas dziesmas no Theatre Is Evil albuma jeb jaunā Piano Is Evil albuma, kurš vēl neesot internetos. Starp citu, man pirmoreiz laikam sanāca dzirdēt Theatre Is Evil hitus dzīvajā. Un tas ir mans mīļākais viņas albums. (Fun fact, Theatre Is Evil esot viss uzrakstīts uz piano, bet albumā ir izmantoti citi pavadošie instrumenti.) ā, vēl pie The Bed Song beigu instrumentālās daļas skatuvei pāri lēnām pārgāja kaut kāds kaķis. nu, jā. Emocionāli ļoti labi uzlādējos. Sēdējām ar Anniju un dziedājām līdzi. Amanda uz skatives piedzērās un beigās veltīja Radiohead coveru Creep pašam Jesusam. Tā esot dziesma par Jesus. Cheers!

Jā, es ļoti novērtētu, ja šis vilciens mani šonakt tomēr aizvestu visu ceļu līdz London Victoria.

gribu atradināties rakstīt par savu seriālu, kas ir tā mana.. haha.. mīlas dzīve. jo nu, izveicu nelielu saraksti, saņēmu papildus palagīsziņu, tad nupat pati tā par sevi iedomājos un palika drusku kauns. bet nu, kāda esmu, tāda esmu. it kā no cibas viegli noslēpt lietas, bet it kā - mana dienasgrāmatiņa, kas prātā, to rakstu.

bet man prātā ir arī citas lietas.

pēdējā laikā, kad cilvēki prasa, kā man iet, atbildu, ka daudz darba. nav jau melots, man vienmēr ir daudz darba. parasti vairāk nekā tam atvēlētā laika. bet nesūdzos, vispār labi būt aizņemtai darbā. un decembris solās būt labs, ne tikai ballīšu, bet arī tādu kā projektu ziņā. nogāju nupat uz virtuvi pēc vīna, iedomājos - darba daudz, varētu rīt pa dienu pastrādāt. tad atcerējos, ka rīt anyway jāstrādā, bet ne pie projektiem. rīt kārtējoreiz produkta apdeits. kas, protams, ir daudzsološāk, jo par to maksā papildus.

tad rīt pastrādāšu mērkaķa ātrumā un došos uz Brighton. tur AFP koncerts un pre gig meetups. Annija un citi ļauži. jā, kaķ, let's make new friends! tikai scary ir tas, ka man tur nav, kur pa nakti palikt. bet vilcieni solās iet arī vēl neilgi pēc pusnakts. protams, kad nonākšu atpakaļ Lielmiestā, vismaz daļu no mājceļa nāksies Ūberoties.

nu, jā. Sports. Tā īsti nezinu, vai tas, ko es tur mēģinu izpildīt pēc nežēlīgā Aivana norādījumiem, tiešām var saukties kā nodarbošanās ar sportu, bet nežēlīgais Aivans apgalvo, ka es progresējot. Tad jau gan jau nav tik slikti. Sev par laimi, darba kolēģus, kuri visi arī iet uz to pašu gym, parasti satieku kaut kur uz kāpnēm nevis aizelsusies on the floor, giving up on the last burpie.

Toties Garijs man atgādināja par Didi. Kādu brīdi nav bijis ne ziņas no viņas. Visa šitā Marlīnes farsa sakarā, totally forgot about her. Hmm, nu nezinu. Laikam jau it's a pointless exercise (pun (or reference) not intended).

Weekendā jāstrādā un, iespējams, jāiet apskatīt viena māja.
Un vēl tas AFP koncerts Brighton. Annija tur būšot. Marlīne nav izlēmusi, vai brauks. Pat nezinu, vai gribu, lai viņa brauc.

nu, vakar tur bija kā bija, par to nerunāsim. bet šodien tak saņēmos un sazīmēju sev jaunu 5'Nizzas tiketu uz šovakaru. vispār bija bik nerveklīgi tur iet. kad pie pašas Scala sapratu, ka visi apkārt runā krieviski, arī bija atkal mazliet nu tā. bet šoreiz bija jāiet. I mean, nevaru ļaut Marlīnei sabojāt man prieku darīt lietas, kuras man sagādā prieku.

par publiku nerakstīšu, mums dažādi temperamenti.

bet nu, jāsaka, ka Andrejs un Sergejs ir.. uhh! un Sergejs tiešām ir vienpersoniska vesela instrumentālā grupa, pie tam ar labu vokālu. Andrejs ir pizdjets kruts ar savu savdabīgo balsi. pirmo 2 dziesmu laikā gandrīz pavilka uz raudienu, jo palika sevis žēl. bet kaut kā ieklausījos vairāk viņos un aizmirsās. iegrimu mūzikā. iegrimu tajā, cik Sergejs ir kruts, smaidīgs, aktīvs un acīmredzami pats nenormāli pavelkas no tā visa, ko viņi tur dara. Un viņi tiešām uz skatuves dara mūziku ļoti daudz, dažādi un neticami, ka viņi ir tikai 2 cilvēki. tāpat iegrimu tajā, cik Andrejs ir (starp citu, viņš izskatījās saguris un paģirains) kruts, ņemas ar pilnu atdevi, uztver mūziku acīmredzami svarīgu un izpilda pēc pilnas programmas. jā. viņu starpdziesmu interakcijas arī ir ļoti uzjautrinošas.

un par to džeku, kurš nerunā ne vārda krieviski, bet var nodziedāt veselu dziesmu kopā ar viņiem un tā, ka izklausās, ka viņš tiešām Zin vārdus, nevis atdarina skaņas. jā. viņu tā no publikas uzvilka uz skatuves. arī bija sajūsma. (Upd.: to džeku var apskatīt pie manis instagrammās, kuras viņš atrada un man tur pie tās bildes ar sevi piekomentēja.)

un

galvenais secinājums, ja jums kaut kur pa ceļam ir 5'Nizza's gigs, rekomendēju iet.

un viņiem būs jauns albums. nospēlēja džeki pāris jaunas dziesmas arī, ja. viena bija baigi sarežģītā un likās a bit too much in one song. bet viena cita bija toties pa īstam fantastiska.

Vispār, tā prosta ņemot, es esmu saprotošs cilvēks. Ja man būtu tikets uz, piemēram, 5Nizzu, bet Marlīne stāvētu uz ielas raudādama, es ietu mierināt Marlīni. Tomēr, viss pārējais vakars izvērtās tik... nahuj. Protams, ka bija labie brīži un viss cits. Bet tie sliktie mani tā iztukšojuši. Sēžu vilcienā uz mājām, drusku velk uz raudienu pašai, bet visvairāk ir aizkaitinājums. Labāk pievērsīšos tai, ar kuru vakar bija randiņš, sauksim par Didi. Didi varbūt runā sūdainu inglišu, bet viņa šķiet daudz spējīgāka uz connection.

I'm fed up. Pēc 5 mēnešiem.

Es pukstēju par Marlīni? Ka viss ir traki, ka nav spēka?
Biju tagad tajā biešu vakarā. Nepārprotiet, lieliski pavadīju laiku. Tomēr, atkal attapos, ka esmu tomēr dīvaina un traka un neatrast starp šitām normālajām sievietēm sev kādu. Nu tā mana dīvainība ir acīmredzama jau laikam.

Un, kas svarīgāk, Marlīne atrakstīja ļoti izjustu pateicības īsziņu. Atzīšos, sajutos novērtēta un tas deva kaut kādu cerību.

Vēl nejauši tiku pie 2 tiketiem uz AFP konci Brightonā.

Uzminiet, kurš šodien iegādājās sev tiketu uz 5'Nizza Londonā?
Jā, sākumā likās baigi dārgi tie tiketi. Bet tad es ieraudzīju, cik maksā tiketi uz Zemfira. 5'Nizza uz tā fona salikās, ka ir totāls lētais. Varbūt vajadzēja paņemt biļeti arī Dzīvesbiedram? Bet ar viņu jau nevar zināt, vai vispār būs valstī.

Enīvei, bija randiņš šovakar. Dzērām bezalkoholiskos kokteiļus. Nezinu, kas tas man ir ar tām nedzerošajām sievietēm. Bet, cik nedzerošā igauniete bija garlaicīga, tik šitā bija interesanta. Bet tagad gan gribas iedzert.

šodienas ieraksts būs par mīļoto Bill Bailey.

sākās šovs ar Brexit apspriedumu. mums par to domas diez gan sakrīt ("when I picked the name for the show (Limboland), I didn't know it will soon be the name of this country," "The country formely known as United Kingdom") un lielai daļai publikas arī (un, ja kas, tad Remain vēlētāji lielākoties tā nevēlēja, domādami par imigrantiem, bet gan paši par savu valsti un labklājību). nu, tikai man likās, ka māsai2 varētu būt diez gan sveša šī rūpe. un mūsu politiķi arī viņai nezināmi. bet tad bija muzikālais numurs un viss kļuva labi atkal. bija daudz lielisku joku, lielisku muzikālo numuru. bija metāla bērnu dziesmas un bija garais stāsts par Sir Paul McCartney satikšanu un valodas zaudēšanu. bija Moby kopēšana ar publikas iedziedātām vietām. bija ņirgāšanās par 1D (tā to mūsdienās sauc / raksta?) ("they moved like broken moths to a lighbulb, attracted by someone talented"(1D tuvojoties ģitāristam uz skatuves)). viss bija lieliski, secība jaukta, nav svarīgi. es nosmējos un pārsmējos. noplaudējos un nospiedzos. ā, vēl, vienu no aifōna defaultajiem ringtoņiem nekad vairs nedzirdēšu tā, kā pirms šovakara.

bet, ja tā godīgi, es arī sirdī esmu hipijs, kuram gribas būt roka grupā, dzīvot mierā, harmonijā, united with the world un bez 1D.

Vakar bija totāls blast from the past. Viena pēcpusdiena un pilns ar visādiem atgādinājumiem par dažādiem periodiem no Rīgas dzīves. Interesanti tā. Un vēl izrādās, ka saprotu krievu valodu daudz labāk nekā domāju. Un man ikdienā krievu valodas apkārt nav gandrīz nemaz.

Šodien atcerējos, ka sen nav ar Marlīni runāts. Pēdējā īsziņa izsūtīta otrdien. Liekas, ka tur tomēr nekas nebūs, par spīti tam, cik fantastiski mēs saprotamies, man tam vienkārši nav laika. Žēl, bet ne pietiekami, lai atceltu lietas.

Domāju vēl par to, ka vajag vairāk uz koncertiem staigāt. Jāpaskatās, kur Jūdžins ar draugiem grasās iet. Viņiem mūždien muzikālie pasākumi. Domāju arī par vienu citu festivālu, tikai tas camping drusku traucē. Un day tickets tam pasākumam nav, nevar saorganizēties līdzīgi kā bija piektdien.

Vispār AFP ir kaut kā atgriezusi mani mūzikai. Kaut arī nejūtos vairs īsti uz viena viļņa ar viņas pašas jauno stuff, tas mani ir iespaidojis meklēt vēl citu mūziku un kaut ko, kas uzrunā. Pat aiziet paskatīties cilvēkus spēlējam dažādas mūzikas.

Excellent. Par festivālu, Rammstein un zeķubiksēm.

Šodien aizbraucām uz festivālu. Saucas Download un ir riktīgs rokmetālistu pasākums. Ar mokām pārvarēju vēlmi uzvilkt puķainu kleitu un aizgāju šortos ar weatherproof, vai kā viņas tur, zeķubiksēm apakšā. Protams, ka sāka līt. Gribējām paēst pa ceļam, bet tur nekas nesanāca. Ieradāmies ap 5 un paēdām dīvainu ēdienu. Klausījāmies dīvainu grupu uz mazākas skatuves. Beigās iepatikās, bet neatceros kā saucas. Iedzērām sidru un aizgājām uz Lemmy stage skatīties tribute viņam uz milzu ekrāniem. Intervijas un koncertieraksti, nu skaisti. Tad izmetām loku pa vietām nu jau diezgan dubļaino pasākumu. Beidza līt un bija priecīgi. Tad bija Korn uz Lemmy stage. Korn toč nebija dzirdēti gadiem. Un tad sāka diezgan pamatīgi līt. Bet nu, Korn likās diezgan interesanti, atpazinu dažas dziesmas un sāka vispār iecepīt tas viss. Tad bija vēl stunda jāgaida. Iedzērām kafijas, izmetām loku pa otru Arena pusi. Nu jau lielākā daļa platības bija diez gan dubļaina. Un man ir puķainas kedas, tulpīšu un ceriņu auskari, šorti un zeķubikses, kas lietū nesaslapst! Tās ir M&S labākās zeķubikses Ever! Lietus lāses tiešām tikai noripo nost, neiesūcas zeķbiksēs. FTW.

Te mēs nonākam pie headliners, kas bija... Rammstein! O jā. Ooohhh jāā. Ich freue mich darauf, cilvēki. Uznāciens bija diezgan daudzsološs. Bet pirmā dziesma bija dziesma, kurā uzskaita visas pārējās dziesmas. Ok, German joke. Tad kaut kādas nezināmas. Un tad beidzot Du Riechts So Gut (vai kā nu tur spello, es atsakos likt sev 4. valodu telefonā tagad). Jā! Un beidza līt. Un es sāku kustēties ritmā. Viss turpinājās vienkārši katastrofāli lieliski. Pieļaujam, ka šis šovs ir īsts health and safety nightmare. Salūts, milzu dūmi, taustiņnieka pārvēršana no submissive cietumnieka uz sparkly kostjūmā tērptu cilvēku (?), kurš pavadīja lielu daļu turpmākā koncerta soļojot uz threadmill, spēlējot savas lietiņas. Nu, protams, flame throwers, flame throwers everywhere. Daudz un vienmēr īsti vietā. Ich verstehe euch night. Nu lūk, no cilvēkiem visapkārt, es diez vai izskatījos pēc tādas, kura zinātu, bet es tiešām dejoju un dziedāju līdzi. Un jutos tik laimīga. Nu fak, cik labs šovs. Mega. Fak. Jā! Nu tad bija arī Rammstein acoustic ar Ohne Dich. Tiešām acoustic. Un tad, pašās beigās, pašās beigās bija Engel. Perfekti. Tas bija perfekti.

Lai man piedod AFP, bet šī bija krutākā un saviļņojošākā muzikālā uzstāšanās šogad (so far).
(Varētu uzrakstīt tik daudz vairāk par to psihumu, kas ir Rammstein, bet tad tiešām neviens nelasīs.)

Klausos savu Discover Weekly un domāju, kas ir tas tik nenormāli dīvainais, ko es Spotifajā klausos, kas iespaido šīs te jocīgās (autoģenerētās, jo dzīvs cilvēks nekad nesaliktu šitik dīvainas pleilistes) playlistes. Nedēļu no nedēļas, viss dīvains. Mistika.

Runājot par pleilistēm, palielīšos, ka piektdien dodamies ar Skaisto un viņas draudziņu uz festu. Izglītosimies headbangerismā. Ļoti gribu redzēt Babymetal. Tad vēl būšot Korn un, un, un!! Tīri akadēmiskos nolūkos atsvaidzināt vācu valodas zināšanas, iesim pašūpoties ritmā pie Rammstein.