šodienas ieraksts būs par mīļoto Bill Bailey.

sākās šovs ar Brexit apspriedumu. mums par to domas diez gan sakrīt ("when I picked the name for the show (Limboland), I didn't know it will soon be the name of this country," "The country formely known as United Kingdom") un lielai daļai publikas arī (un, ja kas, tad Remain vēlētāji lielākoties tā nevēlēja, domādami par imigrantiem, bet gan paši par savu valsti un labklājību). nu, tikai man likās, ka māsai2 varētu būt diez gan sveša šī rūpe. un mūsu politiķi arī viņai nezināmi. bet tad bija muzikālais numurs un viss kļuva labi atkal. bija daudz lielisku joku, lielisku muzikālo numuru. bija metāla bērnu dziesmas un bija garais stāsts par Sir Paul McCartney satikšanu un valodas zaudēšanu. bija Moby kopēšana ar publikas iedziedātām vietām. bija ņirgāšanās par 1D (tā to mūsdienās sauc / raksta?) ("they moved like broken moths to a lighbulb, attracted by someone talented"(1D tuvojoties ģitāristam uz skatuves)). viss bija lieliski, secība jaukta, nav svarīgi. es nosmējos un pārsmējos. noplaudējos un nospiedzos. ā, vēl, vienu no aifōna defaultajiem ringtoņiem nekad vairs nedzirdēšu tā, kā pirms šovakara.

bet, ja tā godīgi, es arī sirdī esmu hipijs, kuram gribas būt roka grupā, dzīvot mierā, harmonijā, united with the world un bez 1D.