Trash panda

esmu tiešām sapratusi, kā var būt draudzības, kas atrodas un notiek tikai vienā vietā. es it kā zināju, ka ir tādi darba draugi, ar kuriem draugojas tikai darbā. bet beidzot esmu sapratusi un novērtējusi, kā var draudzēties tikai lokālajā barčikā. nekādi telefona numuri, nekādas sarunāšanas, nekādas ārpuspaba aktivitātes, bet toties pabā var izrunāt visu ko, visādi uzjautrināties, gan raizes pastāstīt, gan apmainīties ar padomiem par local matters un tā. no commitment, no nothing. just here and now. and somehow it feels more genuine and more human than some of my past "close friendships".

bet nu, nav arī tā, ka tagad tikšu vaļā no visiem palikušajiem draugiem un visādi tuvajiem cilvēkiem. tāpat arī ir visādi jauni cilvēki dzīvē, ar kuriem vēlos turpināt komunicēt un ļauties tam, kas nu tur notiek.

there's a life in this madness. un nez kāpēc tā līdz galam šobrīd nav diez ko bail no priekšā stāvošās pārvākšanās.

uzliku countdown uz aptuveno datumu ar nosaukumu "Lifetime Event". paskatījos uz to dienu skaitu, kas tur. and it hit me. it's actually not that far away considering.

ko es uzzināju šodien? ka nosvērt kaķi nav nemaz tik viegli.
ko uzzināja kaķis? ka es reizēm viņu sašmulēju, mēģinot uzlikt uz svariem.

par un ar cilvēkiem joprojām nav spēka.

domāju par to, kā tas būs, dzīvot divatā ar kaķi. pieļauju, ka tas būs daudz patīkamāk man nekā kaķim. lai gan, grūti teikt, jo Dārtiņš beidzot varēs beigt cīnīties par teritoriju ar Voldiņu.

šķiet, ka šis ir tas gads, kurā beidzot varētu sākt tērēt visus pēdējo 10 gadu laikā sakrātotos punktus uz dažādām klientu kartēm. to tak nevedīs līdzi.

šito te, kā lai pasaka. rodas sajūta, ka darbs mani trollē trollēšanas pēc. un es te pat nesūdzos par kolēģiem indivīdiem, ar kuru nelaimītēm ikdienā noņemos. nē. [insert a swearword of your choosing here]

also, skatos pa logu, a tur staba galā čuvaks. ok.

pag, vispār laikam kaut kas ar kaķu paiku bija jāatrisina šodien.

*nogurst*

ļoti daudziem liekas jocīgi, ka es grasos pārvākties uz kaut kurieni, kur negrasos dzīvot visu atlikušo mūžu. ka manā idejā jau ir neliels saraksts ar vietām, kur gribētos pagūt padzīvot. bet mans galvenais pretjautājums parasti ir "bet kāpēc ne?"

pat nezinu kā iesākt šo ierakstu.

man ir kaut kāda sajūta iekšā. tāda excitement sajūta. kaut kā sāk likties kopā dažādas idejas, kas visas kontributē lielajai moving idejai. un katru reizi, kad izdaru kaut ko tās idejas labā, uzreiz paliek nedaudz vieglāk elpot. nedaudz vieglāk eksistēt. I've overstayed my welcome in Lielmiests un it's dragging me down. bet visa tā mantu šķirošana, visas tās lietas, ko es daru, tas mazliet palīdz atkal. un ceļos no rītiem, ik rītu tuvāk.

visi cilvēki, kas palikuši manā dzīvē (ar Elenu kā izņēmumu), tāpat ir izsvaidīti, tāpat būtu sakontaktējami, tāpat būtu.
un vēl ļ dīvaina kaut kāda jauna sajūta. visa tāda, ko redzu iestiepjamies, ievelkamies. gandrīz nesaprotu, kāpēc nevaru pastiept roku un pieskarties, jo tāda sajūta, ka šitā taču ir. ka šis ir labi, ka šis ir pareizi, ka šim ir jānostrādā kaut kādā līmenī. I'm excited about this too.

šodien tā gan skaudri sāpīgi, gan arī excited tiešām jūtu, ka I'm alive.
(un nekavējoties noguru.)

tāds ikdienas iepriekšējā vakara daidžests.

vakar nostrādājos zili zaļa līdz riebim. beigās aizgāju uz barčiku. a tur atkal Kornels. viss tāds nogarlaikojies, jo trešdienās vienmēr barčikā maz cilvēku. pačatojām par visādām lietām. apmainījāmies ar visādiem tips and tricks sakarā ar moving. jā, šis vispār vākšoties nahuj atpakaļ uz savu Rumāniju, jo fuck this shit. atkopšoties Rumānijā, uzņemšot saules D vitamīnu un tad moš uz Vāciju ta. kaut kā aizrunājāmies tā, ka atkal sākās visādi joki un kas tik ne. citiem barčika apmeklētājiem nācās nākt uz mūsu stūri pēc saviem dzērieniem beigās.
atnāca kaut kādi sveši. padzērās. tad sagribēja šito te, nu, sambuca dzert. Kornels tāds hobana! a mums ir rekur banānu, āboļu un ķiršu sambucas! pacienti uzreiz impressed. iedzēra gan ķiršu, gan āboļu. Kornels atnāk pie mana stūra un tāds čukst: tās pudeles nav tikušas aiztiktas visu laiku, ko es te strādāju, tātad 3 gadus. :D

jestri, vienvārdsakot.

bet šodien toties visiem tur darbos nelaimītes. nelaimītes nelaimīšu galā. spējam tik visi plātīt rokas un nopūsties. tas jau sāk kaut kādu aerobiku atgādināt.

toties vakarā Anmas jōga!

mēs tādu win plānu izdomājām vakar. ka un kā grupa Placebo Rush beigās mūs visus padarīs totāli bagātus. radās gan neatbildētais jautājums, vai uzaicināt Molko padziedāt kādu dziesmu ar šo grupu, ir ironically or will he just say no? šorīt atcerējāmies un nopriecājāmies. aizdomājāmies, ka nutik jāsāk, ja! samulsu, nevarēju saprast, ar ko sākt.
VZ: nu kā, ar Nick Cave laikam jau.
kaķ (paskatās pa malām): diez, kur viņš tagad ir?
bet nu plāns ir un ir epic. hehe.

life as a general stream of existential consciousness.
ir ļ izteiktas pārdomas pēdējā laikā. kaut kā.. nu. eh.

labāk iešu ārā. jāiet iet. šodien tak nav ne mazākās šitās te iedvesmas strādāt.

tikai vēl piebildīšu, ka AA apgalvo, ka esot iegādājies tiketus uz Lielmiestu. *nopūšas*

ak jā. man ir iepatikušies šitie totāli raibie mati. vēl aizdomājos, ka nokrāsot tos violetus tagad būtu ļ interesanti. tur būtu diskotēka uz galvas.

skatoties uz visām tām Brexita mokām visapkārt, pārliecība par to, ka manas attiecības ar šo vietu ir salūzušas, tikai nostiprinās. daļa manu draugu arī jau sāk plānot savas došanās uz draudzīgākām vietām. visādi britu draugi arī grasās doties prom, līdzi saviem partneriem. ne visi mērķē uz EU, dažiem skats sniedzas tālāk, bet tomēr - prom.

sapņaini skatos loga virzienā un domāju. tās vairs nav dīvainas domas. tās jau ir diez gan konkrētas domas par tēmu.

tikmēr AA turpina mani trollēt ar to savu braukšanu ciemos. apnicis jau drusku ar to noņemties.
MP arī kaut ko cenšas trollēt ik pa laikam, bet nu to gan var ignorēt.

ak jā. also.
sirmie mati ir diez gan redzami tagad vispār. tad nu kaut kāda (krietni jaunāka par mani) pārdevēja Waitrosē man paprasīja ID par manām 2 pudelēm vīna. *nopūšas*

esmu pavadījusi rītu mēģinot uzņemt selfiju vai kaut kādu fotku, kurā būtu saprotami redzams, kādi ir mani jaunie mati. atvainojiet, bet Neō, tev būs jāmēģina sestdien pa dienu nofotkāt tie mani dīvainie jaunie mati. jo tiešām ir dīvaini.

citās pārdomās, protams, ka pie pirmdienas spīd saule un izskatās pat tīri omulīgi tur ārā. gandrīz varētu iziet pastaigāties.

vai pagulēt.

domāju visādas domas par to moving. par fizisko mantu pārvākšanu no šīs salas uz kontinentu.

pirms dodos uz lokālo barčiku noslēgt burvīgu weekendu, kurš pavadīts mainly nestrādājot, gribu padalīties ar vienu pārdomu sakarā ar to pārvākšanos.

man būs jāmācās ikdiena no jauna. kur ko vislabāk pirkt, kur iet dzert, kur vislabākie veggie produkti, kur vegānnīcas. jaunas klaiņojamās takas. kā kur nokļūt. kā strādā pasts. jauna banka. jauna dzīvesvieta.

un tas nedaudz gan satrauc, gan arī pacilā, gan mazliet tomēr raizē.

šovakar sēžu un domāju par to, cik liela ir pasaule. cik gara ir dzīve. cik daudzās vietās es varētu pagūt padzīvot.. jo nu, to cilvēku izslavēto "māju" nekad nav bijis, necik.

parunājot ar Skaisto kaut kā attapos, ka tiešām. tiešām jāsāk jau kaut kā organizēties un plānot tā vākšanās prom no uk. jo nu, tas tev nav aizbraukt uz pāris nedēļām patusēt. tur tik daudz visa kā risināma. tik daudz jautājumu. tik daudz pārdomu. finanses, darbi, kaķis, mantas...

vēl ir jāatrisina arī jautājums par to, uz kurieni tad vākties. sajūtu ziņā plāns A it kā ir Spānija. plāns A.1 - Madride, A.2 - Malaga. bet ir arī plāni B un C. un tie plāni ir numurēti pat nevis sākot ar gribētāko, bet drīzāk tādā kā hronoloģiskā secībā par to, kad šīs idejas radās. protams, var pārvākties uz Madridi un, kad tur apnīkst, pārvākties kaut kur citur. nav jau tā, ka tas tagad uz forever būs. bet nu, pārvākties uz citu valsti, pamest iekārtoto dzīvi, tas ir strjomīgi. bailes ir stindzinošas brīžiem. tomēr, vēlme ir lielāka par tām. un, ja gribas tā puslīdz sekjūri, tad ir tomēr gan jāatkratās no finansiālajām saistībām šeit, gan jāsakrāj nauda priekš iesākuma tur. un tad jāatceras par tām finansiālajām sasitībām, no kurām nevar atkratīties vēl tuvākos 13 gadus vismaz. uhtī.

sapnī sēdēju saules pielietā fucking parciņā un dzēru to garšīgo Portugāles vīnu.

aj, kaut kas totāli nesaprotams tā mana romantiskā dzīve. ar Megiju izlēmām būt just friends un nākamreiz satikties viņas krajā. viņa baigi vainīga sajutās, ka šodien shut me out. oh well.

pie sevis domāju par to Spāniju. mājbiedrs runā, ka vajag pārkrāsot sienas tepat.
starp citu, man visvairāk traumē tas, ka vajadzētu atrast jaunu darbu. I'm so shit at interviews. I'm just shit with people, but I can learn your product and keep your devs a little scared of me in a good way.