Trash panda

Kamēr darbos visi nomiruši.

Vispār šitā grown up epopeja ar to moving, tas ir jajebu sarežģīti. Šodien derētu savākties pietiekami, lai piezvanītu uz jobanu vēstniecību. Dzīvokļu sludinājumi vispār ir kaut kāda elle. Apsveru nogalināt kādu te vietējo un dabūt viņa dzīvokli. Kas vēl? Banka. Tas vispār. Ā, jāizdomā uzņēmuma nosaukums. Kā to vispār dara? Placebo Rush laikam te nederēs. Considered also Steamed Vaginas, bet arī tas liekas neatainotu manu fintech profesionāļa nodarbi. Par kaķi ar mani vispār labāk nerunāt. Kaut kas tur vēl bija. Spēj tikai pats uz sevi nopūsties. Ak jā, vajag jaunas brilles. Jāatrod accountant. Par to, ka kaut kad būs arī veselības apdrošināšanu jādīlo, es vispār nevēlos, tas lai paliek vēlākam. Kompānijas reģistrētājzaja visu oktobri būšot prom.

Vakar trallināju līdz sešiem rītā toties. Tas likās vienkāršāk.

Ā, nav visi tomēr nomiruši. Nu ok.

tas ģeniālais megaportāls latvija.lv manī izraisa vēlmi histēriski smieties un raudāt vienlaicīgi jau kopš ielogošanās brīža.

šodien saņēmu delivery ar kastēm un nopūtos. kā pagaidām vēl mājbiedrs iedomājas, ka es sapakošu savas mantas, ja es viņas kakbe aktīvi lietoju? tās, kuras es nelietoju, pārsvarā esmu izmetusi vai atdevusi, jo, dude, kam man tās?

un kā man tagad saorganizēties ar kaķa vešanu, tas vispār būs cirks. also, jau žēl lopiņa.

also, uzrakstīt normālu oficiāla rakstura epastu latviski has proven to be a tad difficult due to the fact I had to translate it from English.

update about the date with the local woman:

tā sieviete tā arī pazuda. uz mēnesi. nu neko, man ta kas. man te pašai savi visādi ahtungi notika, dzīve iet uz priekšu, fruit salad, jāiet iet, nātru lauki, Tábor, Dresden, tādas lietas. paguvu totāli par viņu aizmirst. vakar viņa atsūtīja ziņu, tur nananā, čaukāiet. nepaguvu uz to vēl atbildēt (jo O_O), pienāk nākamā ziņa, ka vispār viņa jūtas slikti, ka ghostojusi mani un tā negrib darīt, vai mēs varam pa telepurķi parunāt drusku. te man jau atiet O_O un pāriet uz *eyeroll*. I mean, mēs izdzērām vienu kafiju, she doesn't owe me anything. bet nu, kad darbi drusku atslāba, atļāvu piezvanīt, let's just get it over with kind of a thing. un zaja, ja? *facepalm*
zaja iznāca man no skapja kā... hetero! viņai tomēr neinteresējot sievietes un tas viss esot bijis kļūda. un viņa drausmīgi atvainojās, ka ghosted me. un jūtoties baigi slikti, jo tā taču nedara. un vispār. es tur pārsvarā klusēju un ļāvu viņai runāt. teicu, ka it's ok. un beigās viņa tā kautrīgi teica, ka vispār jau mēs tik tuvu dzīvojam, ka, ja es gribot, moš mēs kā friends varam hang out. pasmējos un teicu, ka protams. tad tur kaut kā neveikli sanāca ar sarunas nobeigšanu, man liekas, ka viņa bija ekspektējusi vairāk manas līdzdalības šajā sarunā, bet nu, dude, meh.

citās ziņās, biju paredzējusi šodien dienu pa mājām, bet tur ārā esot atkal puslīdz cilvēcīga temperatūra, tāpēc laikam jātaisās un jāiet tur. varbūt ne gluži uz karnevālu, bet izstaigāties pa rajončegu, uzpildīt savus antihistamīna krājumus.

sapnī toties gāju staigāt viena pati pa kaut kādu Prāgu un Tábor krustojuma pilsētu. pamodos un sapratu, ka savā ziņā mans moving tomēr ir tik ļ end of an era, ka bail, ka viss pārējais sabruks tam līdzi.

I'm terribly difficult to talk to and get to know.
es visu laiku pārsvarā runāju kaut kādu huiņu, bičojos vai arī stāstu kaut kādus neadekvāti dīvainus (parasti šī vārda sliktā nozīmē) stāstus iz dzīves.
and I am fine with that.
ja neskaita, ka pēc salīdzinoši neilga laika būtu interesanti atrast dažus (papildus jaunos vietējos) draugus. ne pārāk daudz gan, jo nu, you know.. people.

bet es te aizsēdējos. jātaisās un jādodas uz lokālo barčiku. Rāžs teica, ka piekāps.

Vakar aizmirsu ierakstīt cibā, ka šodien jāieraksta cibā, ka vakar biju ielejā.
Vēl es vakar biju ciemos pie TrakZ. Šodien atkal jūtos ļoti domīga par visu.
Also, looks like I’m going to need an accountant. (“If you live in a council flat... next to a river... but are not blind... WHAT?”)

Vēl man interesē, vai Rāžs tiešām šodien uzradīsies Prāgās.

es šito, nu. man rīt desmitos meeting ar Priekšnieku. manas domas, ko un kā viņam stāstīt, ir kaut kāds random juceklis. man nav nekāda runa galvā, man ir piezīmes, pie tam, pat nevis postit lapiņu, bet tādas, kura nu uz beer mat, kura uz čeka otras puses, vēl kaut kāda uz noplēsta avīzes stūra un vienmēr jau ir vēstule no bankas.

par ko runājot, man ir vēstule no bankas sakarā ar kredītkonta Ts&Cs. no vienas puses, apsveru to jobanu kontu vienkārši aizvērt. bet atkal kredītkartei tas pluss, ka viņu ērti un labi lietot ārzemijās bez liekām komisijām vai satraukumiem. plus jau tas, ka negribas tomēr palikt ar vienu vienīgu Visa, jo ir tiešām dzīvē noderējis, ka makā atrodami dažādu karšu veidi.

kas atgādina, jānopērk jaunas sandales, jo vecās, par spīti sauklim, ka shoes for life, nav izturējušas pat vienu pilnu sezonu. nē, nu, ir jau skaidrs, ka es staigāju daudz, bet nu, tas nekā nemaina faktu, ka man atkal būs jāmeklē jaunas sandales, kuras nav: rozā, ar glitteriem, sudraba, zelta, brūnas, plastmasas, dārgas, priekšā starp pirkstiem, tiešām ar glitteriem, ar augstiem papēžiem, iešļūcenes, ar pūkām. pēc tam, kad tas atlasīts, sēdi un skumji skaties uz tām (pāgjušoreiz bija) 11 izvēlēm un domā, kuras tev nepatīk vismazāk. smalkās un ūber dārgās neredzu jēgu pirkt, jo man liekas, ka es vienkārši nemāku pareizi staigāt, man viss jūk ārā :D

Esmu pavadījusi ļ ilgu dzīves posmu pielaikojot un padzīvojoties dažādās “personībās”, lai kaut kā izdzīvotu un / vai iekļautos tajā, kas nu man apkārt. Pārsvarā esmu atzinusi tās par noderīgām at the time, bet moving on vienmēr ir sagādājis vislielāko prieku. Bet tagad tas vairs neizklaidē tik, tikai nogurdina pārsvarā. Kas savukārt nozīmē, ka nāksies beigt izvairīties no konfliktsituācijām.
I’m never going to be the best version of myself because I’m sick and tired of that shit.

Also, on a related note, countdown apps saka 86. Trešdien domāju aiziet uz ofisu, parunāties ar Priekšnieku par to visu.
Un jā, es publiski atzīstu, ka Brexit is one of top 3 reasons why.

Bet vispār, šovakar tāds saulains vakars, ies pastaigāties. Šeit vakars tika gaidīts jau kopš paša rīta.

man ir par vienu kredītsaistību mazāk. tas gan prasīja apmēram 5 minūšu sarunu ar autoatbildētāju, ar kuru es konkrēti sastrīdējos un nonācu iekš loop. bet nu kaut kā izkļuvu un nokļuvu pie dzīva cilvēka parunāties. tagad visa lepna.

vispār tas moving nāk arvien tuvāk. arvien vairāk redzu, cik bezjēdzīgas ir vesela čupa manu mantu. vienbrīd likās, ka esmu izmetusi ārā apmēram visu, kas traucēja un bija lieks. tagad skatos un saprotu, ka no tā, kas palicis, vēl no visa kā var atbrīvoties.

jāatceras otrdien no rīta aizvest kaķi pie veta uz pirmo no abām potēm.

var mani apsveikt ar to, ka man as of about 15 minutes ago legāli pieder kaķis. uzvara ir uzvaroša un nosvinēju ar nikotīna inhalēšanu.
tagad tikai tās vakcīnas un pase.

šodien man pienāk tādas notifikācijas "labdien liked your photo.". uzklikāju uz jūzerneima tā īsti nezinādama, ko tieši tur sagaidīt tagad. nu, jā. jo itāļu fotogrāfei, kura jūtas estēts un garšo suši, viņai noteikti liekas, ka Juliet Labdien ir pašizvēlēto jūzerneimu tāds kā sasniegums. gan jau lepna. bet es zinu, ka pēc "Labdien" jāliek komats, bļaģ. also, viņai no visām manām IG fotkām patīk divas totāli sliktas kvalitātes pikčas, kas katra iebakstītas ap četriem no rīta pēc tādiem attiecīgi jestriem atspirdzinošo dzērienu iesmēlieniem.

bet tā strādāšana pēdējā laikā.. *nopūšas* tur no viena ahtunga nākamajā, nelaimītes visapkārt un spēj tikai facepalmot. bet nu, tad tā paskatos kontā, vēlreiz nopūšos un eju izlikties, ka man tas viss rūp. un nē, citā darbā nebūs labāk. būs vienkārši kādu brīdi mazliet savādāk. un nē, šobrīd uzskatu, ka man nav depresija, ka tas besis ir totāli adekvāta reakcija uz pasauli as it is right now.

bet nu, vismaz brīvajā laikā, kad nu tādu visžēlīgi piešķir, pagaidām vēl nav ar likumu aizliegts, ka dzīve ballīte.
also, countdown apps saka 107.

ejam dzert?

bija atkal tiešām labs vakars barčikā. es gan ienācu agrāk nekā parasti un Rāžs mani ieraudzīja un teica, ka dodas mā. nu ok. bet mēs ar Džemu lieliski pavadījām vakaru. viens tāds, kas tiešām pacilāja. vienīgais, ka Džema atzinās, ka tā īsti vairs nestrādāšot vakarus. noskumu un sapratu, ka tiešām jābrauc nahuj prom. bet visādi citādi tiešām jestrs vakars. pat taksists neizbesīja, bet bija patīkams pacients.

bet parunāsim par iepriekšējo tēmu, ja. vispār, tās celebrity suicides man pierādījušas, ka mental health help is a scam. ja pat cilvēki, kuriem ir nauda un iespējas tikt pie labāka help nekā man ever spīd, pat tie izdara pašnāvības, tas nozīmē, ka viss tas help ir.. scam. un visi vienmēr saka "I never saw this coming". tad, kad es beidzot izdarīšu pašnāvību, es, goda vārds, ceru, ka cilvēki savā starpā runās un teiks, ka jā, jā, mēs šito jau gaidījām, zajai konkrēti nebija labi galvā.

vēl visi saka "why didn't she/he seek help?" un es jums pateikšu pavisam godīgi. trakie to vien dara, kā meklē helpu. trakie raksta blodziņus, stāsta draugiem un radiem, iet pie ārstiem, dažādiem, trakie izpaužas visu laiku, jo to nevar paturēt iekšā.

bet. šodien bija salīdzinoši mierīgi laba diena. šovakar es te sēžu visa tāda iereibusi, domāju par to, vai vajag iedzert tam visam pa virsu arī vīnu, un jūtos samērā tā, ka varētu vēl nemirt.

pēkšņi būšana atklātai nav mokoša piespiešanās. gaidu vakarus, jo vakaru sarunas. visādas sapņainas domas. un tas viss mani atradis tieši tad, kad eju cauri milzīgām gan iekšējām, gan ārējām pārmaiņām. equal parts of hope and dread (kā dzied BirdPen radošais kolektīvs).

jo nupat jau sāk palikt bail gandrīz par visu. sākot jau ar moving. tas tiešām nāk arvien tuvāk. kad iedomājos par visām lietām, kuras vēl jāizdara, drusku sāku smakt. trakākais jau ar to kaķalopu vispār.

bet nu jā. viss pēkšņi kaut kāds tāds equal parts of grumpy and alive.
atliek tikai nopūsties un darīt.

kaķ: kad nomirst, tad taču vairs nesāp galva, vai ne?
Gā: es nezinu, bet ja ir jāpārdzimst, tad simpunkt atkal sāp galva.
kaķ: es centīšos nepārdzimt.
Gā: it kā tev būtu izvēle
kaķ: ja nu neviens nepamana, ka es kaut kur klusiņām nomirstu savā nodabā un nepārdzimstu.
Gā: neticu. kāds pamanīs un uztaisīs drāmu. kāds nomirušais radinieks.

bet vispār pēdējā laikā ļ liela daļa lēmumu un domu tiešām ir par to moving lietu. pie katra pirkuma sanāk piedomāt, vai es to gribēšu ņemt līdzi. ja nē, tad nepērku. un visādi citi lēmumi. ir arī visādi lēmumi kā "vēl pēdējoreiz gribētos" (aizbraukt pie Neō) vai arī "jāsaņemas beidzot izdarīt pirms" (aizdoties uz Edinburgh). arī izklaides šeit izvēlos tādas, kuras "ir tā vērtas", pēkšņi nav bail pasēdēt mājās un paskatīties serčikus, ja liekas, ka varbūt tomēr nav gluži my cup of tea.

vakarā ies pasēdēt piemājas barčikā, šovakar Džemmas shift. that is my cup of tea pint of cider :)

Bet ir arī patīkami tas, ka vari ar kādu parunāt par visādām skaņām mūsu galvās un totāli nepadomāt, ka tas jebkā būtu slikti. Vispār pēdējā laikā sanāk ļ daudz pašreflektēt, jo jūtos beidzot atļāvusi sev būt par sevi. Iekšējā pasaule tikai aug. Ārējā - nu tur, nu tur it is what it is, bet kaut kā visādas idejas arī par to ir. Un tādā kā pārsteidzošā veidā esmu attapusies visādās labās kompānijās. Un ar sapņaini patīkamu sajūtu, kura nāk līdzi.

Jā, dzīvot ir grūti, sarežģīti, besīgi, apnicīgi, nogurdinoši un galu galā - skumji. Bet if I really must, tad redzu arī sev apkārt to, kas padara to experience izturamu. To, kas palīdz nosmieties un no rīta no gultas izkāpt nevis gulēt tajā, taustīt pulsu un aktīvi gaidīt, kad tas beidzot beigsies.

Eju pa dzīvi un uzjautrinos, iespējams, ka ņirgājos. Jā, jo īpaši par sevi.

Bet vakarā laikam iesim satikt TrakZ. Paredzu, ka būs awkward, bet feels like the right thing to do.

ak jā. beidzot paskatījos tajā reklāmā, ko tur UK ar EU izdomājuši par nabaga dirty immigrants uz salas. nezinu kā citiem, bet man liekas uzjautrinoši. secināju, ja gribētu palikt, mierīgi varētu. bet, mīļie ļauži, negribu tak.