Trash panda

nu kā, es nomainīju vārdu, vane. it's caused certain troubles, issues and all sorts of. vispār nebija jāpierod atsaukties uz to vārdu, jo daudzi jau mani tā sauca. bet bija jāpierod pašai nosaukt to vārdu, kad sanāk iepazīties. un tagad man laikam jāsāk pierast pie tā, ka manas jaunās kļičkas varētu būt šī vārda atvasinājumi.

bet uzvārdu tomēr nolēmu paturēt. vispār, sapratu, ka tas uzvārds tik daudz netraucē, jo uzvārds tā īsti nebija neviena izvēle, vienkārši dahuja ilgu un nejaušu sakritību rezultātā man valsts piesprieda šitādu. un, tā kā, pārsvarā man sociāli tas uzvārds nav nahuj vajadzīgs, tas ir tikai priekš legal shit, tad tomēr ir pietiekami ok iekšiņās paturēt to priekš legal shit.

vēl es mēģinu saprast, ko likt gifkā, ko neizbēgami būs jāpostē darba čatā. y'know. the "I told you so" gifkā. jo, ja godīgi, šodien ir tā diena, kad gribējās ierakstīt darba čatā, general channel, ka "I hate you all" un iet uz dienvidiem. un pat ne tāpēc, ka mani personīgi šodien ahujenna trollētu. bet tāpēc, ka you should listen to this shit that I'm saying and we're all going to get in deep shit when all of this blows up in our faces and I need that gif. tā vietā es aizgāju uz bodi un pat atnācu atpakaļ.

par piektdienu varu pateikt to, ka ir la, ka draugi ir draugi un norāda reizēm uz lietām. bet vispār viss mierīgi. ja neskaita, ka likās, ka JBJ nomiris. (spoiler alert - nav.)

sestdienā bija ieplānots (haha, when will we learn) mierīgais vakars ballītes orgkomitejas sastāvā ar ķīniešu paiku un Preacher. bet pēc divām ep izrādījās, ka jāglābj Rūdītis. neko, izglābām. cik tur tā darba, vane. Rūdītis vispār ir daudz incantāka persona nekā man sākumā bija licies. also, vienmēr ierodas ar alkoholu, kas vienmēr much appreciated. vienīgais, ka VZ kaut kad nācās darīt the alcohol run tomēr. bet labi saballējāmies, indeed. jestri. noņirdzāmies par tik daudz ko. čupa jaunu šī setup inner jokes un tā. kaķītis vispār bija ohujā, ka tik daudz uzmanības dabū. atnāk paprasīt uzmanību un kāds no hjūmaņiem hobana! un iedod uzmanību. satrakojās biš, bet visi izdzīvoja. tikai ap sešiem gan nācās celties, lai atvērtu logu. laikam kaimiņi beidzot savas apkures ieslēguši. un jāatzīmē sev un citiem, cik dīvaini tomēr mēdz būt diognāles.

svētdien pamodos, piecēlos, lai ieraudzītu virtuves virsmu ar 17 tukšām sidra bundžām, vienu pustukšu, tukšu prosecco pudeli un gandrīz tukšu sarkanvīna pudeli. var arī tā, protams, var. diena, kas pamatā sastāvēja no 'not today'. un tad, to make matters worse, ja? ne tikai vjetnamietis bija bodi aiztaisījis pāragri ciet, bet SpB bija beidzies pivcis un Jana man paziņoja, ka vispār nahuj taisīs ciet, jo nav pivča. protams, zelta maliņa ir tā, ka es sapratu visu to tekstu čehiski, ko viņa teica, bez problēmām un katru vārdu. bet mākonis paliek mākonis. ballītes orgkomiteja tomēr nav īsti tik viegli dismisojami un aizdevās uz Brāļiem.

un, kā jau jūs manījāt, tad ne sestdienā, ne svētdienā nebija pieminēta strādāšana. tas nozīmē, ka pirmdien gan nohujārījos līdz totālam bļuram acu priekšā un zombja galvai.
bet vakar noskatījāmies Preacher līdz galam. O_O em. wut? pēc tam sēdēju barčikā un biju O_O (acis).

also, varat apsveikt mani ar to, ka sociālā taisnīguma vārdā arī es esmu saslimusi un mazais nabadziņš. gluži kā te daži jūzerneimi. hate you all.

**nožāvājas**

weekends bija.. busy.

piektdien visi pēc barčika aizgāja kaut kādos savos āfterpārtijos. sestdien pamodos pēc četru stundu miega, according to FB, sapratu, ka esmu alkohola kapsēta. iepingoju VZ un viņš teica, ka vispār same. man, protamska, bija jāstrādā. atradu pusizdzertu sidru, malkojot to, sabakstīju visādus darbus. tad jau iztaisījāmies un aizgājām zelta rudenī. neuzvilku zeķbikses, visa tāda sandalēs, jo nu pohuj, I'm still so drunk, it doesn't matter, vasara, bļaģ. zelta rudens jestri, bet obviously attapāmies āra barčikā, kur bija tik labi. nu, ja neskaita, ka man vēl bija jāpastrādā. bet nu, kaut kā vakarpusē gan palika pavēsi un aizgājām pie EtF uz Orindžu. kur lielākā problēma bija par to, kāpēc Orindža logo ir ar citronu? un kopīgajā āfterpārtijā, sastāvā kaķ, VZ, Prk, bija ļoti dīvainas sarunas. bet nu, alkohola kapsētas ir alkohola kapsētas.

svētdienā, jūs neticēsiet, man atkal bija jāpastrādā. bet nu, aizvedām Prk krūmos un mežā un uz picēriju, kura bija ciet, tāpēc gājām uz picēriju, kurā, surprise, surprise, wait for it, man atkal bija jāpastrādā. bet nu, visi izdzīvoja. SpB bija omulīgi un jauki. kaut ko kvalitatīvi noņirdzāmies, bet, kurš to visu pierakstījis? vienu gan es pateikšu, ja jūs sauc Aigars, iesaku pārāk netuvoties vilcienu sliedēm, there's a conspiracy, apparently, by local serial killers, kurus var sasvaipot speciālā serial killers appā.
un tad uzzīmējās Rūdītis ar kaut kādiem posh vīniem, saspertiem no megakorporācijas. ar VZ savācām no takša un iestūmām dzīvoklī. was a busy day. (es ceru, ka šodien ir trešdiena, ja godīgi, jo, ja šodien ir ceturtdiena, tad ir pizģec. jo it was so busy, ka nav vēl viss aftermath novākts.) nav īsti skaidrs, ko par to pateikt, bet nu, jauns zvēriņš jau nav slikti. (**iet ielikt dvieļus mazgāties, kamēr atceras**)

pirmdienā te lokāli bija brīvdiena, bet... miniet, vai tā uz mani attiecās? hehe, atkārtošos, man bija jāstrādā. VZ vispār arī, tas mierināja mazliet. Rūdīti aizsūtījām pļurkāt un centāmies katrs darbos. bet kaut kad pēcpusdienā kļuva skaidrs, ka te visi.. šitādi. savācos, savācu sidrus un gāju pie VZ žūžot darbadienā ar sidriem pirms Archive gig.

Me and Dave Pen, we're destined to be together.

šodienas darba čata sakarā un man jau pusotru nedēļu ilgušās darba problēmas sakarā, uz balkona pīpējot noņirdzos pie sevis:

ja jūs neklausīsieties manī jau no sākuma, tad vēlāk būs jādzird mans smug "I told you so".

also, man to "I told you so" vajag kaut kā ierakstīt gan telepurķī kā gan audio, gan written response, ko var triggerēt ar vienkāršu kustību, to save me time and effort saying / writing that every fucking time.
efektīvāk, protams, būtu, ja manī klausītos from the beginning, bet tas laikam no dzīves ir par daudz prasīts indeed.

vakar tinderī atradu meksikāņu zaju, kas dzīvo tuvāk nekā Mexico City. parunājām mazliet. apparently mana jaunā orientācija ir "women wearing suits". ok, lai jau, var būt slikākas orientācijas.
pastāstīju JBJ, šis tur viss satrakojās un sāka spaidīt gifkas :D

bet vispār, dzīve ir darbs, darbs, darbs, darba mūžs un verdzība. Priekšnieks jau kā a given pieņem, ka es strādāšu after hours. laikam iešu uz ballīti šovakar, lai vienkārši parādītu attieksmi. mind you, laptopu laikam nāksies ņemt līdzi.

un šorīt.. pamodos pie ļ confusing mesidžiem darba čatā, piecēlos, aizgāju līdz laptopam paprasīt Northern Irish zajai, wtf tas viss nozīmē. zaja man tupa piezvanīja. nezinu kā jums, bet, ja mans rīts sākas runājot ar Northern Irish zaju, sāk palikt bail par pārējo dienu. bet tad man atveda paciņu un es sajutos mazliet atvieglota, ka rīts nesākās ar to tomēr.

vēl jāpieraksta par svētdienu, kad gāju pie VZ, lai ietu iet, nonācu pie secinājuma:
tu zini, ka vasara beigusies, kad sandalē ielien nevis akmentiņš, bet nokritusi lapa.

jā, es nezinu, kas te ir noticis, bet temperatūrā virs +10 bieži izvēlos nevilkt zeķbikses un kedas, kājas nemaz tik ļoti nesalst, kā izrādās. jaku gan velku, mugura tak salst.

pēdējā laikā esmu mazliet nogurusi no tā, ka nevis iziet no komforta zonas, nevis tā neliekas brīva izvēle iziet no komforta zonas, bet es nezinu, where the fuck palika mana komforta zona. then again, varbūt tā ir jaunā komforta zona. šis totāli nesaprotamais haoss.

VZ: kāds sunītis, tāda pīlīte.

brīžiem konkrēti neatrodu galvā resursus sarunām ar cilvēkiem. tā, ka dienām. ar cilvēkiem, ar kuriem parasti tiek runāts katru dienu. un nav jau arī īsti nekā, ko teikt. ko tur pateikt? ka atkal šitāds te sql serveris nemāk pats sevi? vai disku cluster palidoja? vai atkal facepalmīgi bugi jāsaglāb? par koncertiem jau nav nekā daudz stāstāma, tas viss vispār ir "you had to be there". serčiki? reti kurš manā draugu lokā skatās tādus pašus serčikus. un nav arī tik daudz laika vairs pašai tos skatīties, skatīt tur par disku klasteriem un to visu. par mūziku nav vēlmes runāt, there be dragons.

it kā nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā, visu laiku kaut kas notiek un man zudusi jebkāda izpratne un kontrole pār. jau kādu brīdi galvenais secinājums par visu ir tāds, ka nekas jau nemainītos no tā, ja saprastu, kas te notiek, tāpēc nav vērts pat mēģināt (saprast). es teicu, ka man bail no augusta un tā arī bija. ir. kopš sākās augusts viss ir kļuvis neaprakstāms un nesaprotams. it kā sākumā bija cerība, ka tas viss arī paliks augustā. bet nē. tagad laikam oktobris, ja?

kaķ: izrādās, ka atkal esmu uzvilkusi saplēstās zeķubikses.
VZ: nu a ko?
kaķ; nē nu, man likās, ka es viņas izmetu, on the account, ka saplēstas.
VZ: gan jau izmeti pilnīgi norm zeķbikses.
kaķ: gan jau!

ja atcerēšos to, kas bija smieklīgā saruna vakar, varbūt uzrakstīšu. pagaidām atceros tikai to, ka gandrīz nopisos no krēsla aiz smiekliem.

ā, vēl bija tā lingvistikas saruna kadte dienās. par iegaumēt vs atcerēties. uzskatu, ka tā ir ļoti ilustrējoša un būtu jāpielieto kā mācību materiāls.

kaķ: es gribētu iegaumēt nepieciešamo produktu sarakstu, kad eju uz bodi.
VZ: nevis atcerēties?
kaķ: da kā es varu atcerēties, ja neesmu iegaumējusi in the first place?

---
jap. this is a good enough illustration of my brain processes of late.

kad man urbj te apkārt, parasti uzlieku Skinny Puppy listi spoķikā, jo tas ir vienīgais, kas palīdz. nesen noklausījos to listi bez urbšanas fōnā un bija gandrīz vai pavisam cita skaņa listei. tā dzīvojam.

bet local historian returns ar sestdienas aprakstu. par piektdienu nav nekā daudz, ko teikt, jo nu.. darbs, darbs, darbs.

sestdien pamodos visa tāda laicīgi uz darbiem pirms desmitiem. secināju, ka Mattie neko nav sācis darīt. uz brīdi nezināju, vai vispār šodien būs tā release vai nē. aizgāju atpakaļ ar laptopu migā un kaut ko randomā snoozoju / skatījos serčiku. īsi pirms divpadsmitiem pamanīju, ka Mattie tomēr sācis kaut ko darīt. tad viņš man iepingoja, ka izdarījis savu un nodod tālāk darbus man. tad nu cēlos un hujārīju darbus, lai atrastu mega nelaimīti. piezīmēšu, ka release atkal pacientiem nebija izziņota, sisķiks viss stāv live un accessible. bet puse no sisķika nestrādā. sabakstam visādus citus cilvēkus, tie tur izlemj rīcības plānu, but it's going to take a few hours. kaķ sapingo VZ un izlemjam iet ārā tagad un vēlāk barčikā piesēdīs fiksi apdarīt, kad nu sisķis būs apvākts.

izejam ārā, aizejam tur, kur toreiz salijām. silti, saulaini un patīkami. ejam un ejam un baudam būšanu ārā dienasgaismā. bet tikmēr Borgijs un Džeimss savāc sisķiku. kaķ un VZ nobāzējas Andel āra pagalmā, jo vispār pūš un sāk nomākties, liekas, ka iekšpagalms ir risinājums. izvelku laptopu, a tur.. ok. lielākā daļa ir savākusies atpakaļ, bet vēl dažas huiņas nē. tad ir mega stragls ar visādām huiņām, gandrīz tiek zvanīts kastītē Pat, bet nu, Mattie savācās un atnāca atpakaļ darbos. visi te hujārī, hujārī. gandrīz nevaru pacelt galvu no laptopa. tik, lai pasūtītu pivčus. jūtos vainīga, ka nerunājos ar VZ, bet nu.. **nopūšas**

tad pēdējā brīdī ielecam metro un aizhujārījam uz Cross Club. tur NOHA. par NOHA gigiem es esmu jau rakstījusi. piezīmēšu, ka tur ierodoties es biju tik, tik izbesīta, nogurusi, ka nevarēju vispār neko parunāt vai respondēt. un tad atnāca NOHA uz skatuves, sāka spēlēt un visi sāka dejot. galvā nebija darbs, galvā nebija nogurums, nebija nīgrums, bija NOHA. koncis bija tik neaprakstāmi draivīgs un epic. izkratīja visu, visu, visu. vienīgais, ka NOHAs gigos vispār ir viskaitinošākā publika. bet nu pohuj. also pats Noha likās, ka bija totāli pjanijs. neko nepārmetu, vienkārši smieklīgi. instrumentos pūta vienalga ar pilnu atdevi un kvalitatīvu draivu. Chevy toties izbičojās par būšanu precētam.

pēc koncerta tiek saprasts, ka man nāksies vēl hujārīt darbus vēl šovakar. iekāpjam tramvajā, kurš, izrādās, nebrauc tur, kur mums likās, ka brauc. bet nu, sanāk savākties un nokļūt Brāļu barčikā. kur es vēl kādu stundu vai ciktur hujārīju darbus. tad laptopam beidzās baterija, iebāzu to somā un pieslēdzos atpakaļ ballītei. forši iedzērām vispār. mājās braucām atkal ar tramvaju, bet šoreiz bez negaidītiem random uzbrukumiem.

svētdien vēl rītu nohujārīju darbos, bet tad atkal par godu saulainam laikam sanāca iziet ārā. nevienam organismam nav spēka uz varoņdarbiem. tad nu aizgājām tos 8 km uz Branīk un piesēdām saulē malkot pivčus. šoreiz bez laptopa. bija tiešām forši. bet nu, ballītes orgkomiteja Māk forši. kad nosalām, tad jau SpB un nananā.

skatīties kā no lielgabala šauj cilvēkus pa pretējās mājas sienu ir savietojams ar matu griešanu, bet AFP koncis nav. - tādi ballītes orgkomitejas secinājumi vakar.


freelancera dzīve - jau kādas vairākas nedēļas esmu atcēlusi 99% visu ārpusdarba lietu, jo jāhujārī darbi. ap vienpadsmitiem parasti vienkārši aizeju uz SpB un tur zombējos nīgri.
šajā sakarā nonākts pie domas, ka

ir cilvēki, kuriem derētu pieņemt, ka mana dzīve ir random chaos un viss notiks, ja notiks, kaut kādos ad hoc režīmos. nu, vai pietiekami vēlu.
ir cilvēki, kuriem derētu tomēr pieturēties pie mūsu norunātajiem laikiem nevis raustīt mani visos virzienos, kad vien ienāk prātā ārpus šiem laikiem.
un man derētu beigt respondēt uz darba čatu ārpus darba laika. jā arī pusnaktī vai septiņos no rīta.

dakujem.

te pēdējās dienas, protamska, atkal bijis jāstrādā arī vēlos vakaros (priekš darbadienas, priekš darbamūža). bet šodien kaut kā pamodos, piecēlos laicīgi uz darbu, apdarīju darbos visu ko. un nu. tagad sēžu un domāju, ka man bija kaut kas svarīgs manā personīgajā dzīvē diez gan steidzami jāizdara, ko es visu laiku atlieku, jo darbi. un tā es te sēžu un man nav ne jausmas pat par kontekstu vai jebko. un, kamēr es sēžu, tikmēr jau jauni darbi jādara.

bet tīri tādā local historian tradīcijā tomēr darakstīs to pagājušo weekendu.

tātad, es piecēlos tur ap vienpadsmitiem. kaut ko te grozījos pa māju. ārā ieslēguši spožu prožektoru, tas viss. nemierīgas domas, ka jāiet ārā. pohiņa, pārsteidzoši, ir krietni mazāka nekā gaidīts. bet nu organisms arī nav gatavs būt varonis un kāpt kalnos.
sakaros uzrodas arī VZ ar līdzīgām domām. visi tādi sataisās, sarosās un iet ārā. satiekamies pie VZ mājas un ejam. pēc kāda brīža rodas loģiskais jautājums: "kur mēs ejam?" pēc nelielas apmaiņas ar kapteiņa cienīgām asprātībām, ballītes orgkomiteja nolemj, ka vispār jau šovasar nav būts hipijnīcā, aizies moš tur, noķert pēdējo brīdi. (es pat neko neteikšu, ka nevienam neienāca prātā, cikos tā dīvainība vispār ver barčiku vaļā.) visi ejam.

aizejot kaut kur līdz Smichov, orgkomiteja vispār sāk justies kaut kā.. sagurusi. Višehradu atmetam, jo nav nevienas jaudas kāpt kalnā. visi aizdomājas, kas vispār tāds labs zināms un domīgi secina, ka viss ir kalnā. bet tad VZ atceras par bedres barčiku, kas, kā viegli iedomāties, ir bedrē nevis kalnā. turpinot iet visi apdomājas un saprot, ka bedres barčiks būs The Solution šodienai.

bedres barčikā viss la. pivcis la, saule la, viss la. bitch čatā iet izteikti jestri. viss vienkārši la. bet nu ap septiņiem visi nosalst un aiziet uz Brāļu barčiku. jestrs vakars indeed. smaidīga sejiņa.

svētdienā visi vispār kaut kā mistiski pamostas desmitos, bet kaut kā organisms pavisam saņurcīts un prasās kaut kāda mieriņa. ārā gan atkal prožektoru ieslēguši un ir neliela vainas sajūta par. bet nu VZ iedzīvojies kaut kādā Au un visi nolemj brīdi pačillot pa mājām. bet kaut kur kādā brīdī tomēr uzvar tā vēlme atrasties ārā, visi sarosās, sataisās un aiziet uz restaurace Kamera. sažūžojas tur ar pivčiem, atkal līdz nosalšanai, un aiziet parastajā takā uz SpB. nospriež, ka bijis fantastisks ceturtdienas vakars, kas faktiski beidzies tikai svētdienas datuma naktī. well, tehniski ņemot, datums laikam bija jau pirmdienas.

toties tā JBJ huiņa vispār ir kļuvusi par kaut ko totally unpredictable un es esmu nolēmusi, ka nav jēgas mēģināt tur kaut ko saprast vispār. da ko tā saprašana mainītu anyway? vienbrīd atkal aktīvi gribēju visu izbeigt pavisam un vispār. bet nu, pagājušoreiz, kad es visu un pavisam izbeidzu, viņš nopirka tix uz Prāgām. pagaidām esmu nolēmusi tajā neiedziļināties vispār, lai cilvēks dara, ko nu cilvēki dara. nē nu, I'm using the word "cilvēks" v loosely here. tur tā iekšējā emocionālā pasaulīte apmēram tik pat efektīva kā manējā.

palikām piektdienā picērijā ar vīntonikiem. Mōnika norm ar mums auklējās, kamēr mēs tur ķiķējoši, nesavākti un visādi citādi nemākam ne uz ko īsti atbildēt. pēc kāda otrā vīntonika tiek saprasts, ka ir arī kaut ko tomēr jāapēd. jo nu, svaigs gaiss, vīntoniks un cigaretes ir lieliski, bet organismā prasās kaut ko bezalkoholisku un ar mazliet savādāku uzturvērtību. VZ tiek pie salāta un es izlemju kaut kādus makaronus ar lasi. VZ savu salātu apēd, bet man pēc kādiem 4 kumosiem paliek skaidrs, ka šitas nebūs ātri.

tikmēr darba čatā sāk notikt kaut kādas lietas, uz kurām jāreaģē. un tad vēl viņi samet tur vecas fotkas no kaut kāda pasākuma. aizeju piebakstīt Borgijam, pajautāt, co to je? Borgijs tur kaut ko pastāsta, kaut ko aiztērgājāmies, pieminējām DrN. Borgijs teica, ka man esot jāpasaka DrN tā doma, kas man neliek miera. vēlviens vīntoniks un kaķ jau ir enough under the influence, saņemas un aiziet DrN direct mesidžos iebakstīt. pirmo reizi savā sešu gadu RF karjerā, ja kas.

vārds pa vārdam, teikums pa teikumam ar DrN, kurš ir diez gan atsaucīgs, nesaprotamu iemeslu dēļ. šis tur nošokējās, ka par maniem komandējumiem nemaksā RF, bet gan es pati. stingri un tīši pieteica, lai es pasaku Priekšniekam, ka DrN teica, lai es billoju RF par savu nākamo komandējumu. šīs sarunas daļas laikā vairākas reizes griezos pie VZ ar tekstu, ka esmu pārāk pjanaja, lai saprastu, ko tur atbildēt. un nu, visi zina, cik smooth un appropriate I am, right? tā nu DrN tagad ir uzaicināts braukt uz Prāgām. šis teica, ka uzprasīs sievai, vai laidīs. tad saruna aizgāja uz pivčiem un tas bija liels atvieglojums, jo par čehu pivčiem es gan jūtos kursā un savā elementā.

kamēr visi blissfully žūžo vīntonikos un sasodītā apmierinātībā, tikmēr pienākušas darba dienas beigas, also, vairs nav tik silti ārā. ballītes orgkomiteja ir sapļurkājusies dahuja vīntonikus, vīnu jau mērot pudelēs. makaroni ar lasi ir pusapēsti pret šo brīdi, abiem ik pa brīdim ieēdot pa kumosam. neviens pat neapsver domu iet iekšā picērijā, tā vietā aiziet pie vjetnamieša pēc cigām un sidriem un aiziet uztaisīt tehnisko pauzi. zinkā, pirms iet uz barčiku.

barčikā visi ieveļas tādi mazliet saguruši un miegaini, sarkanām acīm, tas viss. bet nu, nepaliks tak bez barčika vakarā! kaut ko tur nosmējāmies, bet vispār rātni pļurkājām un nepurinājāmies. kaut kur ap pusnakti visi saprot, ka nupat jau sāk migt ar acīm vaļā un ik pa brīdim sevi tomēr ir jāsapurina, lai atjēgtos. kā rezultātā īsi pirms vieniem visi aizgājuši pa mā.

te es jums pastāstīšu, kā man iet ar migšanu. tātad, kaķ tāds totāli miegains atnācis mā. bet nu neies uzreiz migt. iedzers vakara tēju un tā. tikmēr sāku skatīties kaut kādu serčiku. tad laikam ap diviem parubījos uz sōfas. pamodos ap trijiem, secināju, ka man JBJ kaut ko te atrakstījis tikmēr. pačatojām, pasmējāmies, kaut ko tur nananā, ap puspieciem šis aizgāja migt. es paskatījos vēl serčiku un aizgāju migt ap sešiem. lai sāktu mosties ap astoņiem, ap deviņiem, ap desmitiem, ap pusvienpadsmitiem un vienpadsmitos izlemtu, ka huiņa no tās gulēšanas un jāceļas.

sestdien toties ballītes orgkomiteja gāja uz hipijnīcu, bet attapās bedrē.

pēdējā laikā drusku nemierīgu dara doma, ka varētu iepingot TrakZ pēc divarpus mēnešu klusuma (abpusēja). iemesls nedarīt ir tāds, ja viņa vispār atsauktos, tad tas viss visticamāk izietu cauri jau parastajam scenārijam, es atkal beigās izbesītos un atkal būtu klusums. liekas mazliet bōring darīt to pašu.

jo nu, dzīve ciešanas, bet gribas, lai vismaz jestras.

par ko runājot, boksa treniņu atrašana joprojām neveiksmīga, bet laikam jāliek uz pauzes, jo te šas Tābora, JBJ, Eels koncis Lincā. kaut kur septembra vidū varētu sākt rakstīt visādiem treneriem.

toties aiziešana uz vēstniecību nozīmē aiziešanu arī beidzot pēc manas insurance card un tam sekojošo sēdēšanu ar laptopu āra barčikā saulītē, malkojot pivčus.

sēdi kaķ, viss tāds, skaties kā jaunie virtual machines, kurus ieliki iekš environment, spino un nemāk paši sevi sapingot. sit galvu pret sienu, jo VMs ir onlainā, dzīvs, viss tas. visam environment ir jābūt atpakaļ strādājošā kārtībā pēc mazāk kā stundas. un tad tu saņem viģiku no JBJ, kurš sēž barčikā un uzfilmējis dažu sekunžu viģiku par to, kā viņam ir als.

citās ziņās, man tinderī ir piesities kaut kāds fuckboy. pēdējās pāris dienas esmu veltījusi tam ne vairāk kā 10 minūtes each day, lai viņu kvalitatīvi uztrollētu. būsim godīgi, es esmu daudz labāks fuckboy nekā viņš, jo man nav seksuālā entitlement spiediena uz smadzeni, toties ir krietna deva cinisma. bet šodien tā paskatījos, ka atkal atrakstījis un bez lasīšanas jau secināju, ka apnicis jau ar šito. pieķersies labāk jaunai Spoķika listei.

bet darbā visi ir sajukuši prātā. visi zina, kā tas ir, kad releases to production get pushed back. bet, vai jums kādreiz ir bijis moved forward? un ne tikai moved forward, but doing it live, no downtime. :D pie tam, ar meetingā pieņemtu lēmumu, ka par šo faktu pacientiem pateiks _pēc_ release. nē nu. man ta kas. darbs ir darbs ir darbs, kamēr ir laptops, tikmēr jau easy.

kas liek atcerēties, ka nesen biju sākusi taisīt listi ar to, cik Čehijas pilsētās / miestos būts atkārtoti, vane. bet nu, to laikam vērts taisīt tikai kaut kad ziemā. bet tagad aizdomājos, cik ne-mājās es esmu nostrādājusi release weekends. ja tā padomā, tas ir darīts no:
1) Šumperk, tur tajā texmex ēstuvē, kas žurka,
2) Notts,
3) Manchester,
4) vlak pa ceļam uz Mnichovice un tad vēlāk no miesta Sázava various barčiki,
5) Prāgās psihenes pagalmā,
6) London Heathrow Airport.

ir sācies šis mēnesis. šis augusta mēnesis. šī gada augusta mēnesis, no kura man ir bail. vairāku iemeslu dēļ. un katrs no tiem rosina domas par to, nāksies tomēr atrast veidu kā apvienot manu nebūšanu daļai no pasaules ar, well, pasauli.

pirms viesnīcas apraksta gribu pastāstīt kā atcerējos vienu darba interviju.

karoč cita starpā, man tur iedeva vienu loģikas uzdevumu risināt ar pavadošo tekstu, ka man jārisina mans domu gājiens skaļi. uzdevums nav obligāti jāatrisina, bet viņi grib zināt, kā strādā procesi manā galvā. es tur tā un šitā aizdomājos un kaut ko runājām. beigās, kad es jau biju tuvu risinājumam, zaja man pastāstīja, kāda ir pareizā atbilde. un nu, es pajautāju pāris jautājums par, manuprāt, loģikas caurumiem risinājumā. zaja apvainojās. ja pareizi atceros, šis konkrētais issue eventually tika nodropots ar aptuveno ideju "tā ir un viss".
to darbu es nedabūju, lieki piebilst. laikam jau labi, jo es nespēju sadzīvot ar "tā ir un viss" savā profesijā, lai arī cik Svarīgs un Autoritārs nejustos šis cilvēks.

piezīmēšu, ka tas ir par attieksmi nevis par to, ka reizēm kōdu nevar savādāk tur sataisīt, lai būtu gan tā, gan šitā, bet tad arī var normāli paskaidrot, kāpēc ir šitā tagad.