paliku pie VZ pielūdzējas, kas aizgāja? nu lūk. mēs tur atkal visi tādi tralalā, sākam sagurt, bet tomēr tralalā. kvalitatīva huiņa tiek dzīta un vispār visi apm.
VZ pielūdzēja kaut kādā brīdī aiziet uz tualeti. viens čuvaks pieliek durvīm priekšā un zem roktura krēslu. visi noņirdzas. bet nu, tas triks strādā tikai filmās, zaja pat tā līdz galam nepamanīja, ka viņu centušies tur iespundēt. vēlāk zaja piedabūja to konkrēto čuvaku ar viņu dancāt. **nopūšas** kāpēc man tas bija jāredz? anyway. ik pa brīdim ballītes orgkomitejas sarunas tiek pārtrauktas, jo pielūdzēja kliedz pāri visam barčikam VZ legal name un cenšas pievērst uzmanību, bet mēs tādi nananā, neko nezinam, uz mums neattiecas. man liekas, ka zaja vēlreiz nāca sēsties pie mums, bet atkal sajutās, ka nav uzņemta ar ekspektēto siltumu, apvainojas un aiziet.
bet nu, ir bijusi gara, piedzīvojumu pilna diena. tiek noskaidrots, ka pirmais sakarīgais vlak uz Dečīnu ir 12:05 svētdien un sākam rosīties uz mājupiešanu. vēl parunājām par to visu EB lietu. (for context, es laikam esmu attapusies ļ dīvainā open r-shitā ar EB, kura arī aktīvi friendojas ar VZ.) un tā nu. sarosamies, samaksājam unbelievably small bar bill (starp citu, lētāk nekā tajā Dečīnas Prinča bārā!) un dodamies.
te man nāk atmiņa, ka Rumburkā, atšķirībā no Dečīnas, barčikos darbojas apkure, bet nav īsti ielu apgaismojuma. laikam tur kalnos (tas ir apmēram viens krajs) enerģijas ir tik, tik ir un var vai nu apgaismojumu, vai apkuri. te es Rumburkiešu izvēles pusē, ja kas.
aizdodamies uz Labību, jāpamēģina mazliet migt. ārā metot jau 10 am. pēc saraustīta un dīvaina miega, pamostoties ir sajūta, ka nav gulēts vispār nemaz. izejam no Labības un sagūglējam, ka ir tieši viena kafijotuve, kas ir open now according to google. gūglei ir nepareiza infa, piezīmēšu, kafijotuve vaļā no vieniem. **nopūšas** dodamies aptuvenā stacijas virzienā, jo tur saka, ka vispār ir vēl kafijotuves, bet nav vaļā. nekas, protams, arī nav vaļā. atrodam, ka ir kaut kāda penzija / restorāns, kas vērsies vaļā 11 am. ballītes orgkomiteja nopūšas, bezcerīgi padodas un aiziet uz benzīntanku iegādaties tur takeaway kafiju. tas automātiskais aparāts ir tāds wtf, ka nevienam nekas nav skaidrs. bet nu kaut kādus kafijas krāsas šķidrumus izdodas izmānīt no tā devaisa. teeny tiny cups ar supposedly XL dzērieniem. spriedām, ka nav skaidrs, kam tie vāciņi tur domāti, kādām dzirām.
ir apmēram pusvienpadsmit ap šo brīdi. paņemam savas kafijas, aizejam pari ielai uz parku, ar skatu uz restorānu. VZ izšļaksta mazliet savas kafijas uz soliņa, vēl pirms apsēdies. tad pamanam čuvaku, kuram ir izdevies iegādāties dzērienu pietiekami lielā krūzē, lai tiktu pie vāciņa. čuvakam uzreiz metas zaja virsū bučoties. VZ piezīme, ka nu jā, čuvakam kafija ar vāciņu, uzreiz visas zajas viņa. es iebildu, ka negribu ar viņu bučoties. VZ: nu, tagad jau par vēlu anyway, first come, first served. :D nu ok. tad mana kafija toties stāvēja pusdzerta un vējš to krūzīti apgāza un so much for that. tā nu visi sēž uz soliņa, salst vējā un skumīgi skatās uz izkārtni, kas sola restorānu pie parka. pēdējās 10 min aizgājām atpakaļ uz benzīntanku, nopirkt cig un lēnam gājām uz U Parku. stunda līdz vlak uz Dečīnu.
Pieparkā toties arī apkure, sadzeramies siltus dzērienus, apēdam piekafijas cepumus un dodamies uz staciju. vlak uz Dečīnu, protamska, iet miljons gadus, jo pietur pie katra staba. un, papildus jautrībai, tramvaja izmēra vlakā iekāpj milzu bars kinderu. also, salst, bļaģ.
doma, protams, ir, ka ierodoties Dečīnā, dosies uz to Burger Berg. tā kā, dārgo lasītāj, ir iespēja, ka beidzot tomēr aprakstīšu šo lielisko burgernīcu, jo pagājušonedēļ nesanāca. un par to, kā mēs ar kinderiem viens otru appisām, beigās visi zaudēja.
Iepriekšējā postā aizmirsu pieminēt, ka havčika iestādē kultūras namā, ja? Tur tā govs nīgri māva visu vakaru. Radās teorija, ka viņa cenšas izdīkt, lai ved viņu jau mā. Bet sanāk tas, kas sanāk, tobiš mū. Un citā pīppauzē piefiksējām, ka nupat nīgrās govs balsij pievienojusies otra govs, kas viņai brēc virsū, lai jau aizveras beidzot, katru vakaru šitā! Un otra govs norm mēdīja pirmo arī.
Un Labībā nemaz tik la nav, ja kas. Duša ir kaut kāda robotu huiņa, kas nemeiko sensu un ir sarežģīta un neefektīva. Toiletries nav. Brokastis servējot iekš steakhouse, bet nenotestējām. Kurš no rītiem spēj ēst? Mazliet mauzolejīgi un tā. Bet nu. Viena nakts ir ok.
Bet aizgājām pa vēju un salu līdz tai pivnīcai. Lamādamies un neko nesaprotot. Meklējām durvis, lai saprastu, ka durvis ir tas logs, kurā sēž čuvaks. Ienākot mūs sveic suncis. Lielisks, zeltainas krāsas, imo terjera paveida, ne pārāk jauns. Pavada mūs pie sēdvietām. Es knapi novelku mēteli un metos kasīt ausis. Saimnieks it kā pasauc prom, bet suncis nāk atpakaļ un es kasu vēl. Tad aiziet apostīt VZ un beigās suncis izdresē VZ, lai kasa muguru zvēriņam.
Izrādās, ka barčikā var pīpēt iekšā. Ballītes orgkomiteja vienojas, ka ir jocīgi neiziet uzpīpēt. Bet nu. Tur ir nežēlīgā un aukstā pasaule anyway. Piezīmēšu, ka Prāgās bijis silti un jauki, bet mums tas neder, vajag uz ziemeļiem. Tur totāli pie Vācijas un daļa gūgles tuvāko barčiku ir... aizejami, bet Vācijā. Kurš to grib?
Visi barčikā ir Savējie. Ļ Savējie. Bet ātri saprot, ka mēs labi pļurkājam, esam klusi, rātni, savā nodabā noņirdzamies par visu. Es atrakstos no VZ aktuālajiem draugu čatiem, ka es te visu sapisu un šis būs offlainos for a bit. un es arī gan jau. EB ņirgājās, ka “to show participation” uz ko es teicu, ka “to do participation”. Ar VZ efektīvi izrunājām dahuja labas huiņas. Ja atcerēšos, iepostēšu atsevišķi. Jo bija gold, true gold.
Fonā bija teļiks. Sākumā sports, tad smieklīgo viģiku raidījums, tad filmas. Tas bija wtf, bet nu. Matt Damon :D Bet viss dīvainais vienmēr kļūst dīvaināks. Saprotiet, barčikā ir jukebox. **nopūšas** neko, klausījāmies gan Rammstein, gan Roxette, gan vēl sazin ko. Viena no tumbām ir man gandrīz virs galvas vispār. Skaļa.
Vēl ir tā, ka pret šo brīdi ir pāri desmitiem. Barčiks oficiāli strādā līdz desmitiem. Tiek aizslēgtas durvis, bāra čuvaks ielej arī sev pivci un omulīgi sēž ar saviem draugiem pie galda un tērgā. Ja nu kādam kaut ko vajag, tad pieceļas, ielej un iet atpakaļ pie draugiem.
Pēkšņi viena pensijas vecuma zaja pielec kājās un atnāk, apsēžas pie mums ar VZ. Uzrunā mūs vāciski un prasa VZ, vai es esmu viņa sieva. Ballītes orgkomiteja, protamska, visi tādi, amēs nerunājam vāciski! Zaja pajautā, vai mēs runājam čehiski, saņemot apstiprinošu atbildi, turpina sarunu vāciski. Bet nu kaut kādā brīdī it kā pārslēdzās uz valsts valodu. Te es jau sāku lēnām šņukstēt smieklu lēkmē. Zaja konkrēti izlēmusi būt VZ pielūdzēja, kaut ko tur nesakarīgi cenšas ar viņu runāt, brīžiem nav skaidrs, kādā valodā, jo tās skaņas nemeiko nekādu sense. VZ ir totāli pazudis nupat. Es jau raudu no smiekliem, pārējie apkārtējie arī šņukst lēkmītēs. Tad zaja drusku pieliecas pie manis un čukst man kaut ko. Es viņai čehiski paskaidroju, ka neko nedzirdēju, jo man tur tā tumba virs galvas. Zaja apvainojas uz mani. Pamēģina vēl uzpisties VZ, bet arī tur nekas cerētais nesanāk, apvainojas un aiziet.
turpinājums gan jau, ka sekos.
