gaga, festivaļčika direktore ziņo, ka pasākumu sponsorēšot arī Desigual - kas ir viens no maniem visneiecienītākajiem brendiem pasaulē - un ka viņi nodrošināšot pa kleitai katrai no darbiniecēm. tā kā nu man viņai jāsūta savs apģērbizmērs, un atpakaļceļa vairs nebūs.

nē, nu fantastika - vajadzēja jau, zin', arī tam būt tieši, TIEŠI Desigual - es jau tagad varu iedomāties sevi izskatāmies pēc bezgaumīgas jefiņas tanīs pārspīlētajās panckās, kā arī, izmantojot lauzni, lai apveltītu savu seju ar kaut ko līdzīgu smaidam par spīti tam visam. nopietni, es viņu lapā varēju atrast tikai divas kleitas, kuras es būtu ar mieru uzvilkt (šo un šo) - jo tās ir pilnīgi parastas kleitas, bet tās jau nu neizvēlēsies, jo tās nekliedz viņu zīmolam atbilstošajā nebalsī: "esmu neprātīgi stilīga un radoša jauna sieviete, un maniem vecākiem vai vīram ir pietiekami daudz naudas, lai to izgrūstu šajās mākslinieciski un oriģināli sašūtajās un saraibinātajās lupatās (par kurām daudz foršākas var atrast humpalās)". nerunājot nemaz par sirdsapziņas pārmetumiem, ka tas drausmīgais paltraks neadekvāti dārgi maksā, un šinī gadījumā nedomāt par to, ka daudz lietderīgāk būtu to naudu aizsūtīt bērniem Āfrikā, ir vienkārši neiespējami.

vot, tādas tās fīmeilu problēmas. bet - kas mūs nenogalina, tas padara mūs stiprākus, ja? :>

dullais latvju dūdiņš šovakar nevis aizdevās dejot salsu ar vienu no saviem peruančiku čomiem vai uz Deerhunter koncīti, bet gan nodirnēja miljonz stundu virtuvē ar citu peruančiku čomu, trekterējot afrikāņu tēju un klārējot savu reliģisko pārliecību, un tagad ir sēdies klāt dabeigt savu senmarinēto intervjū. ("ļaujiet viņai strādāt vēl!") nekas, baļļukus citvakar. jā.

skatos svētku bildes, un ir tik neskaidra sajūta - it kā, no vienas puses, tie būtu arī mani svētki, no otras - ne. es nezinu, un neskaidras, nedefinējamas sajūtas mani mulsina, jo visu taču vajag salikt pa plauktiņiem, vane, lai varētu saprast, kas tevī darās un kā ar to pilnvērtīgi operēt; nu, un tagad kaut kāda neizpratne, tāda kā drusciņ paņemtības un uzmestības sajūta.

bet tas viss droši vien no tā, cik ļoti es esmu emocionāli nogurusi. (fiziski jau vairs ne, šodien gulēts ir teju visu dienu pēc vakardienas svinēšanās.) tagad tikai nokārtot pēdējās lietas, iztīrīt māju, pasniegt pēdējo privātstundu, un tad uz teju divarpus nedēļām - hola, Espaņja. varbūt, kad atbraukšu atpakaļ, lietas kļūs skaidrākas.

..bet vispār - smiekļāgs rīts. pamostos, skatos - esmu dzīvojamā istabā uz dīvāniņa, Robin Guthrie sen jau beidzis kompītī dudināt, klēpī sudoku, uz atzveltnes - pieskatošs kaķs. aizeju līdz vannasistabai - bože moi, vakardienas fotosesijiņas meikaps pa visu seju, liekot man izskatīties pēc narkomānīga rokstāra.

nu neko. bija tāda anekdote, kur publika sauca "ļaujiet viņai minēt vēl! ļaujiet viņai minēt vēl!", nu tad man viņi varētu saukt: "ļaujiet viņai strādāt vēl". abet tā kā, izskatās, šodien vēl viens karš, atšķirībā no viņvīkenda, nav sācies, tad no ziņu lentām šas atraušos un iešu pie vienas dūdaliņas daiļu vizbuļmēteli lūkoties. un, ja nesāksies vēl viens karš arī dienas otrajā pusē, fingers crossed, tad varēšu arī pēc tam pastrādāt ar ar ziņām nesaistītām lietām unnnnn - nobukot beidzot biļeķāgus uz Madridīti!! nyce. ļaujiet viņai strādāt vēl! :)

Īīī, kruta, man tagad būs jauns un foršiņš katalāņu darbdevējs!! ..TREŠĀ darba devējs (darbaholiskie rūķīši galvā saka "trolololol"). Džordi tāds; nu, un feins tas Džordi, navvārdamviets. Šķiet, es viņa simpātijas iekaroju ar paziņojumu, ka itāļu valodā man līgumu labāk nesūtīt, jo itāliski es lielākoties saprotu tikai ļoti sliktus vārdus, kā arī ar izklāstu par savas agrākās rezidences - Espaņjas ziemeļrietumu mazpilsētiņas - bohēmiskajām tradīcijām, par kurām viņš, pats tanī valstī dzīvodams, informēts vis nebija. Foršākā darba intervija dzīvē, vārdsakot, - tāda, kura noslēdzas nevis ar kaut ko no sērijas "paldies par Jūsu laiku, mēs ar Jums sakontaktēsimies", bet gan ar tekstu "nu ko, skāvieniņš", hahahah.

Ūuun tagad mēs te ar mala, ņemot vērā, ka uz Liepājas Andeli-Mandeli ņibrauksim, uztaisījām savu privāto andeļmandeles filiāli pašu dzīvoklī; un tad nu tagad man ir, piemēram, divas jaunas augstpapēdenes, kleita, ar kuru braukt uz bērēm, and the list goes on. Ai, lieliska diena vispār.

transkribējot vairākas intervijas, konstatēju, ka vārds, kuru, iespējams, visbiežāk izmantoju, ir - "būtībā". ĻOTI, ĻOTI KAITINOŠI viņu klausīties atkal un atkal. uz otras rokas, vienmēr jau var būt sliktāki vārdi, kam nezināt mēru (nu, "bļā", piemēram). :)

implozija žurnaļistka-wannabe taisa reportāžu par sniega tīrīšanu no skolu jumtiem. zvans redaktorei.

i.ž-w.: helou, blāblāblā, nu mēs te jau nofočējām šito un to, a vai direktorvietnieku arī nevaig uzfočēt, viņš te mums visu ko pastāstīja
red: aīī, nu nez', skatoties pēc apstākļiem. nu, piem., ja viņš ir ļoti skaists
i.ž-w.: nūū... ...nē. skaists viņš nav.
red.: ahahaha, tad nevajag
i.ž-w.: ahahaha

..lūk, to es saprotu! nesmukos ārā no medijiem!

nez', tas tā tomēr jocīgi par tiem foto iekš CV. manējā arī pēdējā laikā tāds ir, un es par to neesmu īpaši filosofierējusi, kāpēc tāds tur būtu nepieciešams, vienkārši tas tur atrodas.

bet piepeši attapos, ka tā tas ir tikai, kopš atbraucu no Espaņjas. jo tur tā bija pluss/mīnuss norma, kuru respektēju arī es, un, ko nu tur daudz liegties, nedaudz to arī izmantoju kā savu bonusu - dienvidos, ja meklē darbu restorānā un esi meitēntiņš no Baltijas, pielikt savu smaidīgo foto ir immediate score un darbā iekšā. bet Latvijā? - droši vien, ka nē; vai, drīzāk, - restorānbiznesā jau joprojām jā, bet, ja meklē kaut ko nopietnāku, smukas biudes pielikšana drīzāk atstās sliktu iespaidu - vēl jo vairāk tad, ja pie lēmumpieņemšanas trāpās ērcīga, sevi nerealizējusi sieviete labākajos gados, kas uz visiem jaunākiem meitēntiņiem jau a priori lūkojas tā biku nenovīdīgi, - un Latvijā tā diezgan bieži trāpās. (par iemesliem tagad varbūt ne, bet nu.)

un tomēr es par to kopš atgriešanās vispār nebiju domājusi. un tikai tagad, pārlaižot acis brīvprātīgo pieteikšanās formai vienam žurnālistikas festivālam Itālijā, attapos pie punkta Please also send your photo in an attachment. Without a photo you will not be selected un nodomāju, vot, stulbie seksistu cūki, noteikti nesmukos nemaz neņem, bet kāds gan izskatam sakars ar to devumu, ko tu vari piedāvāt, ja darbs ir saistīts nevis ar cilvēkiem, bet, piemēram, pasākuma aprakstīšanu vai fočēšanu. un tad pēkšņi atjēdzos - a ko, diez, dara fotogrāfija manis pašas CV? - hm.