skatos svētku bildes, un ir tik neskaidra sajūta - it kā, no vienas puses, tie būtu arī mani svētki, no otras - ne. es nezinu, un neskaidras, nedefinējamas sajūtas mani mulsina, jo visu taču vajag salikt pa plauktiņiem, vane, lai varētu saprast, kas tevī darās un kā ar to pilnvērtīgi operēt; nu, un tagad kaut kāda neizpratne, tāda kā drusciņ paņemtības un uzmestības sajūta.

bet tas viss droši vien no tā, cik ļoti es esmu emocionāli nogurusi. (fiziski jau vairs ne, šodien gulēts ir teju visu dienu pēc vakardienas svinēšanās.) tagad tikai nokārtot pēdējās lietas, iztīrīt māju, pasniegt pēdējo privātstundu, un tad uz teju divarpus nedēļām - hola, Espaņja. varbūt, kad atbraukšu atpakaļ, lietas kļūs skaidrākas.