Pasaulē izplatītākais parazīts ir baktērija no Wolbachia ģints. Šī baktērija dzīvo posmkāju (kukaiņu, zirnekļu, vēžu) un dažu tārpu dzimumorgānos. Lai baktēriju civilizācija nebeigtos ar skudras nāvi, šīs baktērijas var ieperināties skudru ražoto dzimumšūnu citoplazmā un dzīvoties arī bērnos, kas rodas no šīm dzimumšūnām. Ir tikai viena nelaime, spermatozoīdiem ir pārlieku maz citoplazmas, lai baktērija tajā spētu izdzīvot, tātad, tēviņi baktērijai nav interesanti. Ar šo problēmu saskaras daudzi reproduktīvo orgānu parazīti un ir atrasti vairāki risinājumi.
a) "Diversificējam riskus" Vienšūnis, kas dzīvo odu dzimumorgānos. Odu tēviņos dzīvojošie vienšūņi veido nelielas sporas, kuras pēc tēviņa nāves, cerams, nonāk ūdenstilpē, kur tās apēd mazi vēzīši. Mazajos vēzīšos vienšūnis turpina vairoties un no vēzīšiem nākošās vienšūnu sporas apēd odu kāpuri. Odu kāpuri ir tie "komati", kas mēdz iemesties stāvošos ūdeņos. Odu kāpuri barojas filtrējot ūdeni, tādā veidā norijot vienšūņu sporas. Tad, kad vienšūnis ir nonācis odā, ja tā ir mātīte, viņš var ievākties olnīcās un inficēt visas olas, tādā veidā izplatoties, vai, ja tas ir tēviņš, atkal gatavoties kļūt par vēžu barību.
b)"Šovinistiskā" pieeja. Ja tēviņi nav derīgi, nobeidzam tos uzreiz. Daudzi parazīti nogalina tēviņus jau to embriju stadijā, lai nemaisās pa kājām. Lai gan pašam parazītam šāda stratēģija nav izdevīga, jo tas mirst kopā ar tēviņu, atbrīvojot pasauli no parazītu sugai nederīgajiem tēviņiem, tiek atbrīvoti resursi mātītēm, kas izplata parazītus ar savām olšūnām. Ir "humānāki" parazīti, kas tēviņus pārprogrammē, un tie sāk ražot sievišķās dzimumšūnas, jeb kļūst par mātītēm.
Te uzmanīgs lasītājs teiks, bet kā, bez tēviņiem nebūs arī nākamo mātīšu. Šeit parazītiem ir vairākas stratēģijas - inficēt tikai daļu no dzimumšūnām. Vai arī paziņot, piekāšam tēviņus!
Kukaiņiem samērā bieži ir sastopama partenoģenēze - spēja dēt neapaugļotas olas, no kurām izšķiļas mātītes. Izrādās, ja šādiem kukaiņiem iebaro antibiotikas, tad partenoģenēze pazūd un no olām šķiļas arī tēviņi. Ir zinātnieki, kas domā, ka visa kukaiņu pasaulē vērojamā partenoģenēze radusies pateicoties šādiem parazītiem. Tomēr, ne vienmēr jaunizceptie tēviņi zina ko darīt vai arī kukaiņu reproduktīvā sistēma nespēj strādāt bez parazīta, tādā veidā parazīts ir kļuvis par obligātu nosacījumu sugas pastāvēšanai.
Bieži vien ilgā dzīve kopā ar parazītu ir ļoti mainījusi ne tikai sugas anatomiju un fizioloģiju, bet arī uzvedību. Kādi Āfrikas tauriņu suga ir tik ļoti lielā mērā inficēti ar tēviņus iznīcinošiem parazītiem, ka tēviņu skaits populācijā ir ļoti sarucis. Tauriņu kāpuri bieži vien barojas ar kādu noteiktu augu, nātru raibeņu kāpuri ēd nātres, ozolu mūķenes kāpuri - ozolus. Lai nodrošinātu to, ka kāpuram būs ko ēst, mātītes dēj olas tieši uz šiem augiem. Bieži vien tēviņi pulcējas ap šiem barības augiem un gaida, kad atlidos mātīte, lai būtu iespēja ar to sapāroties. Tauriņu sugai, kurai ir ļoti maz tēviņu, ir mainījusies uzvedība, un barus, kas sēž un gaida, veido mātītes.
mācību grāmatas nodaļa, kur es šo sauli sasmēlos