Gandrīz izšūdinājusi savu dvieļa galu zem kandžas aparāta, es veicu vēl vienu tikumiņa izpausmi. Salēju pāri par 400 Petri platēm. Petri plates izskatās šitā , un bija paredzētas, lai uz tām sētu raugus demonstrācijai un bērni vēlāk priecīgi zīmētu paši savus zīmējumus. Visiem šiem aksesuāriem bija jānonāk Briselē. Tā kā latvieši pēc dabas ir skopi, tad nolēmām kasti ar Petri platēm vest kopā ar mums ļotenē, jo nododamā bagāža visiem bija atķeksēta. Lai nodrošinātos pret iespējamiem negadījumiem, iepriekš jau objekts Petri plate tikai aizvests uz lidostu un atrādīts darbiniekiem, sak, nebaidieties, mēs drīz šitādus vedīsim. Uz ko darbinieki paraustīja plecus un teica - izskatās nekaitīgi, vediet!.

Visas plates sakravājām kartona kastē (turpmāk tekstā Kaste) un pa virsu vēl uzlikām kolēģa demonstrējamo materiālu - plastmasas skeletroku. Jau pēc pāris minūtēm pasažieris, kas nodevis kasti, tika aicināts pie lidostas drošības dienesta. Petri plates gan viņus nebija satraukušas, bet tā roka, ko varēja redzēt caurlūkojot kasti rengenā, gan viņiem neiepatikās. Nācās visu pakot ārā un rādīt, ka mēs necenšamies pārvadāt cilvēku orgānus.

Tad nu pamājuši robežsargiem ar skeletroku, devāmies uz lidmašīnu pārliecībā, ka viss kārtībā un drīz nonāksim Briselē. Kas būtībā arī realizējās, tikai lidmašīnu pirms pacelšanās divreiz pārstartēja. Pārstartēja diezgan burtāli, izslēdzot motorus un ieslēdzot par jaunu.

Nonākuši Briseles lidostā, mēs pacietīgi gaidījām pie slīdošās lentas, kad tad parādīsies Kaste. Tā arī nesagiadījām. Briseles lidostas darbinieki raustīja plecus un teica, ka neko nezin, savukārt vienīgais airBaltic telefons, kas vakarā atbildēja, bija savienots ar Indiju un tas vīriņš ar neko lāga nevarēja pateikt, tik solījās ar mums sazināties, ja kas tiek noskaidrots. Protams, jāatzīmē, ka indiešu vīriņš nepaņēma kādas koordinātas, ne bagāžas nummuru, ne mūsu telefonu, ne apmešanās vietu.

Tā nu mēs tagad dzīvojam viesnīcā un domājam, kur ir palikusi mūsu Kaste un vai beļģu robežsargi bija izglītotāki mikrobioloģijā.

Man laikam ir pieklājības paranoja. Vakar no rīta iepirkos preses kioskā un uz pārdevējas apgalvojumu, ka viņiem vairs nav Rīgas Laika, klusējot un smaidot norādīju uz vitrīnu, kurā tas stāvēja. Pārdevēja atvainojās un aiz stresa tāpat aizmirsa man to žurnālu iedot, nācās atgādināt vēlreiz. Jau transporta pieturā man atausa, ka pārdevēja rūpīgi glaudīja banknotes, īpašu vērību pievēršot tai daļai, kur ir izcilnīši neredzīgajiem cilvēkiem. Tagad mani jau dienu uztrauc jautājums vai pārdevēja bija vājredzīga vai tikai ar vēlmi samīļot banknotes. Vai varbūt dāma uzskata, ka tas palīdz atpazīt viltotās banknotes.

Samērā vēlā vakarā pretī nāk jauna, slaida dāma ar takšeli saitītē. Takšelis pietupjas un dāma noliecas, lai uzlasītu vēstījumu. Mēs, protams, priecīgi par labi audzinātu dāmu un jauko suņuku. Pēc pāris metriem takšelis atkal piesēžas un no dāmas mutes patiesā izmisumā izlaužas vārdi: " Nu, Tedi, cik tu vari dirst!"

Ja ezss pajautā, ko viņs dara dien dienā un par ko saņem naudīnu īrei un dienišķajam kālim ar kabaci, ezss var lepni stāstīt par zinātni un gaišo nākotni, bet pēdējās 15 minūtes ezss pavadīja bakstot zobu bakstāmos baktēriju kaudzītēs un, uzmanīgi kā pirmklasnieks, velkot strīpiņas ar zobu bakstāmajiem.

Man uz/no darba jāmēro vismaz pusstundu garš ceļš autobusā. Autobusa maršruts ir pietiekoši ekskluzīvs (13.), lai palēnām ievērotu visus regulāros braucējus. Bet ik pa brīdim ir ļoti kolorīti ļaudis.

Šodien man pretī sēdēja jaunēklis, kas, tāpat kā visi, ar garlaikotu skatu vērās tālumā pa logu. Tomēr pēc laika es sapratu, ka šis jaunēklis tomēr nepieder pie kateorijas - tāpat kā visi, jo viņš sasveicinājās (samājās) ar savu atspulgu un sāka risināt, pēc mīmikas spriežot, kaislīgu disputu pats ar sevi. Pēc pāris minūtēm diskusija, šķiet, bija uzņēmusi apgriezienus, jo kādu laiku jaunēklis skatījās savā atspulgā drūms un dusmīgs. Beigās viņi tomēr izlīga un jaunēklis atkal izskatījās samērā apmierināts ar dzīvi, tikai ik pa brīdim dziļdomīgi skatījās savam kompanjonam/spoguļattēlam acīs.

Tāpat šodien novēroju interesatnu domāšanas žestu: vīrietis pielika rādītājpirkstu pie acs ārējā kaktiņa un turpināja līniju kādus 10 cm uz priekšu, pēc tam tas tika atkārtots ar otras acs ārējo kaktiņu. Pēc tam minētais vīrietis pacēla acis atpakaļ uz sarunu biedru un piekrita viņa iepriekš izteiktajam jautājumam

Latvietis latvietim latvietis.

Šodien autobusa pieturā iepazinos ar metāla durvju reklāmu, viens no viņu vilinošajiem saukļiem bija - mūsu durvis padarīs jūsu dzīvokli siltu, bet kaimiņus skaudīgus.

No rīta garām paminās cienījama paskata kungs baltā halātā. Uz lekciju lakam mina, vai arī mājās kaut ko bija aizmirsis. Izskatījās jauki.