Man, nenoliedzami, piemīt interese par visādiem parazītiem un dīvainām organismu mijiedarbībām. Par zaļajiem gliemīšiem es jau esmu stāstījusi . Bet ar to lopiņu vēlme pēc hloroplastiem neaprobežojas. Mugurkaulniekiem parasti ir sarežģītāka imūnsistēma, nekā bezmugurkaulniekiem, tādēļ uzskata, ka viņiem, iespējams, ir mazāk parazītu un simbiontu. Tomēr ir salamandras, kas atspērušās simbiozē ar aļģēm, sākot ar zaļiem ikriem un beidzot ar aļģu padēklīti, ko salamandru māmuļas nodod tālāk bērneļiem

Jau kādu laiku atpakaļ cilvēki bija novērojuši, ka daļai abinieku ikri paliek zaļi. Ja pabāza tādu zaļu ikru zem mikroskopa, tajā varēja novērot priecīgi peldošas aļģītes, bet atšķirībā no zaļas gaļas, no kuras izšķīlās tikai mušu kāpuri, no zaļiem ikriem izšķīlās mazas salamandriņas. Aļģes varēja novērot ne tikai šķidrumā ap embriju, bet arī pašā embrijā. Ja to, kādēļ aļģes grib dzīvot ikros varēja saprast (ar slāpekli bagāta vide), tad vai salamandrām bija kāds labums no aļģēm bija jānoskaidro. Tika izvirzītas vairākas hipotēzes, ka aļģes labāk apskābekļo topošās salamandras un iespējams dalās ar savām organiskajām vielām ar salamandru. Šajā rakstā cilvēki ir paņēmuši zaļos ikrus un turējuši tos gaismā, tumsā un traukā ar fotosintēzes inhibitoru. Tumsā un ar inhibitoriem audzētos ikros salamandru embriji attīstījās sliktāk un lēnāk. Tāpat līdz ko salamandras zaudēja savas aļģes, ikrus inficēja baktērijas un embriji nomira. Tāpat salamandrās atrada aļģu vielmaiņas galaprodukrus, kas bija iezīmēti ar C14, kas liek domāt, ka notiek apmaiņa arī ar organiskajām vielām.

Savukārt šajā rakstā cilvēki pētīja kur tieši atrodas aļģes salamandras organismā, iezīmējot tās ar spīdīgām krāsiņām. Lai gan lielākā daļa aļģu ikros ir novērojama agrā attīstības stadijā, iekapsulējušās aļģes var atrast salamandru organismā visā dzīves laikā, kā arī tās ir atrodamas salamandru olvados un izdēto ikru iekšējā apvalkā.

Attēlā A maza salamandriņa ikrā alģu sabiedrībā un B ikri ar aļģu diasporu