Solīju pāris lietotājiem, ka ielikšu sāgu par to kā liku tiesības.

Jāatvainojas lasītājiem, bet sirdi plosošas sāgas par to kā ezss lika tiesības nebūs, tomēr es, šķiet, nespēju iztikt bez piedzīvojumiem, par ko tad arī būs šis ieraksts.


Sākotnējais plāns bija pāris reizes izbraukt ar paziņām (jo tad šis prieks ir par velti un galvā iesēžas doma, ka blakus nav otru pedāļu un mašīnas, kurā tu sēdi, uzvedību uz ceļa nosaki tikai tu pats) un dienu pirms eksāmena un pirms paša eksāmena pabraukties ar instruktoru, kuram ir tāda pati mašīnīte kā eksāmenā, lai nebūtu stresa par mašīnas maiņu. Lai gan plāns skanēja labi un pirmā daļa arī tika veiksmīgi paveikta, savaņģojot pāris paziņas un draugus ar mašīnām un pietiekošu stāžu, tad tā otrā daļa ar instruktoru negribēja sekmēties, jo aiz iedzimtās kautrības un slinkuma mana roka nestiepās uz telefona pusi. Kad beidzot pirmsekāmena dienas vakarā apkārtējo cilvēka spiediena dēļ tomēr atradu savos pierakstos instruktora telefonu un, saņēmusi drosmu dūrītē zvanīju, mans telefons nolēma atbalstīt manas iedzimtās pazīmes un atrubīja savu antenu, spītīgi netverdams zōnu. Lai gan es tad varēji visiem spiediena izdarītājiem paziņot, ka tā ir Zīme un nekādam instruktoram es nafig nezvanīšu, tomēr pēc telefona pārstartēšanas un zōnas atrašanās, es vairākas reizes uzzvanīju, bet neviens necēla klausuli. Vai arī šī parādība būtu jāskaita Zīmes kategorijā, es neesmu pārliecināta, bet tā nu es paliku bez iesildīšanās brauciena pirms eksāmena. Jāpiebilst ka viens no argumentiem, kāpēc es negribēju pirmseksāmena braucienu bija tāds, ka pēc braukšanas ar to vīriņu man vienmēr sāpēja galva.


Pie CSDD es atrados 40 minūtes pirms noliktā laika un, lai lieki nenervozētu, sēžot un skatoties uz inspektoriem aiz stikla durtiņām, kas ik pa brīdim apspriež kādu smieklīgu atgadījumu no eksaminējamo pūralādes (iepriekšējā eksāmena mēģinājumā tas pamatīgi demoralizēja), nolēmu izstaigāt tuvīno apkārtni un apskatīt zīmes, tādā veidā veicot nosacītu izmēģinājuma braucienu. Sākumā izmetu standarta loku pa dzīvojamo zonu, tad pagājos vēl uz priekšu, priecīga konstatēju - re kur Ziepniekkalna aplis un reku' vēl pazīstamas vietas un tad manam priekam pienāca gals, jo, lai gan es sapratu kas par vietām man ir apkārt un kā man katrā no viņām būtu jābrauc, nojausmas kā man tagad iet, lai nonāktu CSDD pēc 15 minūtēm man praktiski nebija. Nācās žigli šķirstīt telefona grāmatiņu, meklējot kurš no personāžiem varētu būt pie interneta un runājams. Sazvanīju draudzeni, kas par manu situāciju, protams, patiesi uzjautrinājās, bet ar google map palīdzību izvadīja mani pa īsāko ceļu uz CSDD, pa ceļam es paguvu aplūkot vēl pāris zīmīgas vietas un izbrīnīti konstatēt, ka viss tak tik tuvu.
Pateicoties šim "izmēģinājuma braucienam" es uzgaidāmajā telpā pavadīju tikai kādas piecas minūtes un paguvu noskatīties tikai pāris izglītojošos rullīšus par to kā braukt NEVAJAG. Aiz stikla durvīm mani sagaidīja inspektors, kas, atšķirībā no iepriekšējā, nebija pastiprināti interesējies par NLP un neuzrunāja mani visu laiku vārdā. Tas iepriekšējais laikam bija nolēmis, ka tā ir ļoti personīga pieeja un katru teikumu sāka ar manu vārdu. Tomēr arī šim inspekoram bija superspējas, jo viņš, uzmetot acis eksaminācijas lapai, zibenīgi izrēķināja manu vecumu un pēc mana stāsta, ka iepriekšējo reizi nenoliku, jo biju dikti sanervozējusies, paziņoja, ka ja jau 25 gadus iztiku bez tiesībām, tad tagad jau pāris dienas neko nemainīs. Kopumā eksāmens noritēja mierīgi un pēc neliela apļa pa Mūkusalas ielu gar Radisonu, pāri Akmens tiltam un tad atpakaļ pa Salu tiltu mans eksāmens bija beidzies un es drošu gaitu un sarkanu seju no uztraukuma varēju doties pēc rōzā papīrīša. Tagad man kabatā ir B kategorijas tiesības ar plastmasiņai pieskaņotu sejas krāsu un epopeja "ezss mācās braukt" ir beigusies.
Iespējams, ka tas ir sākums citai epopejai "Ezss brauc", bet to mēs uzzināsim vēlāk.

P.S. Skatoties uz teksta apjomu varu daļēji atsaukt atvainošanos, jo sāga ir sanākusi. Sirdi plosošu elementu gan tur maz.