Šo tev jāieraksta tavā cibā, tavi draugi priecāsies, teica mans jaunēklis.

Stāsts ir par kaķiem un fiziku.

Tā kā arā ir karsts, visi mūsu kaķi ieņem pēc iespējas plakaniskākas pōzas. Jo tuvāk zemei, jo jaukāk. Šodien mēģinājām viņus izraut no šīs letarģijas demonstrējot ziepju burbuļus. Kaķus tas ieinteresēja visai sekmīgi un drīz vien ziepju burbuļu līgano plūdumu lejup vēroja visi trīs kaķu acu pāri. Pēc brīža kaķi saprata, ka tie pakšķošie radījumi neko ļaunu nenodarīs, un izlīda no pagaldes, lai kārtīgāk pavērotu burbuļus.

Riskējot izklausīties antropomorfiska, atļaušos apgalvot, ka viņu purnos iezagās un palika uz palikšanu WTF izteiksme. Jo, redz, to, ka kaut kas krīt, viņi ļoti labi saprot (It īpaši forši krīt viskautkas skanošs no galda nakts melnumā), to, ka kaut kas pazūd, viņi arī saprot, bet visas pazudušās lietas vienmēr var sagaidīt barjeras otrā pusē, izķeksēt ar ķepu vai izņaudēt no cilvēkiem, lai izķeksē. Bet šeit krītošie objekti pazūd uz līdzenas vietas. Un nav!

Mēs gājām prom, bet kaķi palika viegli trīcot un ostot vietas, kur bija pazuduši pēdējie burbuļi.

Un kāpēc man cibā draug liste atjaunojas ar kavēšanos apmēram viena diena?