Paņēmām mēs, saproties, divus ielas mazkaķus mājās uz pagaidmājām (kastrēt un laist atpakaļ viņi bija par jaunu, doma pieradināt un mēģināt atrast mājas). Kaķēni, protama lieta, bailīgi. Nesen viens no viņiem sevī atklāja simpātijas uz mūsu kaķi un murrā to ieraugot. Tas arī palīdz pārvarēt bailes un, ja cilvēki nav saskatāmā apkārtnē, mazkaķis iet draudzēties. Kādu vakaru sēdēju gaitenī un ar spoguli vēroju kā mūsu kaķis ar mazkaķi komunicē. Mazkaķis saņem visu drosmi dūrītē un izlien plāniņa vidū. Pats sabīstās no šīs pārdrošības un paslēpjas zem galda. Piksis atnāk un mazkaķa priekšā pāris reizes paspēlējas ar bumbiņu. Noņurdas un dodas aiz skapja lūrēt, ko darīs mazkaķis. Mazkaķis pēc brīža izlien ārā no zemgaldes un aposta bumbiņu. Tad apsēžas bumbiņai blakus un sēž. Pikis pienāk, aposta mazkaķi, aposta bumbiņu un iekrauj mazkaķim viegli ar ķepu. Mazkaķis sāk spēlēties ar bumbiņu. Priekškars.