es jums gribēju stāstīt par to kā man patīk fiziķi, un cik šarmēta es esmu, kad redzu, ka viņi visus savus aparātus taisa paši, nevis pērk par tūkstošiem naudiņu, bet pa ceļam uz darbu ieraudzīju izplaukušu pūpolu krūmu un visa eksaktā sajūsma pazuda un nomainījās uz tādu tīri humanitāru sajūsmu. Tā lūk.

Un vēl vakar pie manis ieradās šujmašīna. Uz pāris mēnešiem. Vislielākā degsme to izmēģināt bija kaķim. No rīta istabu klāja kaut kas līdzīgs neizdevušamies zirnekļatīklam, ko kaķis bija uzpinis no baltā spolīšu diega. Savā priekā par iespēju mīt pedāli un mēģināt nošūt vīli, es aizmirsu, ka to visu vajag savākt pirms gulētiešanas.

Bērnībā, mājās arī bija kājminamā šujmašīna, tad mēs ar māsu sēdējām un minām to pedāli un iztēlojāmies, ka mēs sēžam vilcienā un mūs ved uz tālu zemi. Un vēl man patika uz tā pedāļa sēdēt un šūpoties iegriežot ar roku lielo ratu, bet bija ļoti jāuzmanās, lai neiespiež pirkstus.