Olimpiāde beigusies. Sagurumi sūcas no manis ārā pa visām vīlēm un lēnām pil uz grīdas.

Izskatās, ka bērni tagad ir vai nu dikti kautrīgi vai labi ēdināti.
Olimpiādes laikā tāds neliels konkursiņš, pieklājīgi būtu iedot kādu balviņu. Konkursiņā grupu darbs, bērni no visām Latvijas malām, jādāvā kaut kas katram un kopīgam priekam vienlaicīgi. Students paliek students un pirmā doma - dos ka paiku, un visi kopā priecīgi notiesās un pačalos pēc noslēguma.

Sacīts, darīts, aizčāpojam pēc kastes ar Salas kūkām (nu kūciņas, tādas vienas apakštases porcija), ar smaidu pasniedzam. Tak palika puskaste pāri (bija pāri 20 gab., lai katram pa kūciņai), bērni ātri aizdevās savās gaitās, kaste stāv skumja ar kūkām. Nu neko, ņemam kasti un dodamies tāļāk uz pārrunām, kur bērniem stāsta par starptautisko olimpiādi. Tur jau neskries un gan jau kūkas apēdīs. Te nu bija. Šie bērni ne tikai atsakās no kūkām, bet arī no tējas tases.

Protams, ka kūku jautājums tika atrisināts pasaucot studentus, kur tās pazuda ātri, bet laikam jau esmu pārāk tāla no skolēnu psiholoģijas finesēm palikusi. Vairs kūkas nedāvināsim :) Moš burkānus vajadzēja dot?