Dopamīns ir viela, kuru izstrādā mūsu smadzeņu neironi. Vispazīstamākā šīs vielas funkcija ir atalgojuma ceļos.
Pēdējā laikā aktīvi tiek pētīta dopamīna ietekme uz mācīšanos un laika sajūtu.
Es pastāstīšu par to, kā dopamīns ietekmē mācīšanos, par laiku kaut kad vēlāk.


Ikvienai mūsu darbībai smadzenes piekārto paredzamo atbildes reakciju. Ja iegūtais efekts pārsniedz paredzamo, vidussmadzenēs izdalās papildus dopamīns, kas šo darbību nostiprinās mūsu atmiņā. Ja iegūtais efekts ir vienāds ar paredzēto, papildus dopamīns smadzenēs neizdalās. Ja iegūtais efekts ir mazāks kā paredzētais, dopamīna līmenis kritīsies.

Piemēram, ir zināms, ka mamma ir paslēpusi končas kādā atvilktnē. Jūs atverat vienu no daudzajām atvilktnēm, meklējot končas. Tā kā skapī ir daudz atvilktņu, mūsu smadzenes negaida, ka tieši šajā atvilktnē būs končas. Kā par brīnumu, tieši šajā atvilktnē stāv končas, iegūtais atalgojums no atvilktnes atvēršanas ir lielāks kā sagaidītais. Jūsu smadzenēs izstrādājas papildus dopamīns. Nākamajā reizē, kad jūs vēlēsities končas, jūs dosieties jau tieši pie tās atvilktnes. Ja kādā brīdī konču tur vairs nebūs, smadzenēs pēc atvilktnes atvēršanas uz brīdi samazināsies dopamīna līmenis un nākamajā reizā tieši to atvilktni jūs nevērsiet vaļā.

Jo ilgāks laiks paiet starp darbību un atalgojumu, jo mazāks ir dopamīna signāls, tādēļ arī suņu trenēšanā izmanto klikeri, kas samazina laiku starp darbību un atbildes reakciju.

Jo lielāka atšķirība starp iegūto atalgojumu un paredzēto, jo lielāks dopamīna signāls.

Smadzenes ņem vērā arī iesaistītos riskus, samazinot paredzamo ieguvumu no izvēles. Mērkaķīšiem garšo augļu sula. Viņiem piedāvāja izvēlēties starp glāzi ar nelielu daudzumu augļu sulas un kastīti, kurā varēja būt glāze ar divreiz vairāk sulas, bet varēja arī būt tukša glāze (ar 50/50 iespējamību). Zinātnieki pamazām palielināja sulas daudzumu abās glāzēs - bija lielāks zināmais ieguvums un proporcionāli lielāks iespējamais ieguvums. Kamēr zināmais ieguvums bija neliels, mērkaķīši izvēlējās riskēt, ņemot kastīti. Bet, ja zināmais ieguvums bija lielāks, mērkaķīši sāka izvēlēties glāzi, un neņemt kastīti, lai gan tajā vēl joprojām varēja dabūt divreiz vairāk sulas, nekā izvēloties glāzi.

Noslēgumam fragments no raksta, ko es iesaku izlasīt, ja šis viss ir ieinteresējis.

We know that dopamine stimulation generates learning and approach behavior. We also know that encountering a better-than-predicted reward stimulates dopamine neurons. Thus, the dopamine stimulation arising from a natural reward may directly induce behavioral learning and actions. Every time we see a reward, the responses of our dopamine neurons affect our behavior. They are like “little devils” in our brain that drive us to rewards! This becomes even more troubling because of the particular dopamine response characteristics, namely the positive dopamine response (activation) to positive prediction errors: the dopamine activation occurs when we get more reward than predicted. But any reward we receive automatically updates the prediction, and the previously larger-than-predicted reward becomes the norm and no longer triggers a dopamine prediction error surge. The next same reward starts from the higher prediction and hence induces less or no prediction error response. To continue getting the same prediction error, and thus the same dopamine stimulation, requires getting a bigger reward every time. The little devil not only drives us towards rewards, it drives us towards ever-increasing rewards.

The dopamine prediction error response may belong to a mechanism that underlies our drive for always wanting more reward. This mechanism would explain why we need ever higher rewards and are never satisfied with what we have. We want another ar, not only because the neighbors have one but because we have become accustomed to our current one. Only a better, or at least a new, car would lead to a dopamine response, and that drives us to buy one. I have enough of my old clothes, even if they are still in very good condition, and therefore I go shopping. What the neighbors have, I want also, but better. The wife of 7 years is no longer good enough, so we need a new one, or at least another mistress. The house needs to be further decorated or at least rewallpapered, or we just buy a bigger one. And we need a summer house. There is no end to the ever-increasing needs of rewards. And all that because of the little dopamine neurons with their positive reward prediction error responses!