Es neesmu droša par avotu uzticamību; kā arī skaidri pasaku, ka es tagad izplatu, iespējams, "viena tante teica" tekstus, bet - es biju viens no tiem hipotētiskajiem saslimējiem godīgi, kā saka "out of the blue", lai gan, protams, drošs var būt tikai par sevi un nekādi ne par to otru :), taču īsumā stāsts ir šāds: 1994. gada rudenī man bija 19, mazs bērns 6 mēn vecs un godīgi dzīvē bijis viens partneris uz to brīdi. Diagnosticēja hlamīdijas. Atmetot malā emocionālo fonu un sajūtu, ka tev jāameklē STS kantoris (padomju tradīcijas ļoti dzīvas vēl), seko doksiciklīna kursi, utt. Mēnešiem rezultāti turpina būt pozitīvi. Dzīvesbiedrs dievojas, ka viņam citu sakaru nav bijis. Kāda tur tā realitāte, protams, noskaidrot vairs nav iespējams. Bet tad 1996. gada vasarā, kārtojot med. pirmās palīdzības sniegšanas kursu ar samāriešu apvienību, no pasniedzējas, kas ir tobrīd kaut kāda diezgan augsta kursa studente un praktizē kaut kādā tur ginekoloģiskā klīnikā, mēs dzirdam, ka 1994.-1995. periodā bijuši iepirkti kaut kādi brāķēti toļi testi, toļi stripi, kas snieguši milzīgu % false positive rezultātu. Vai tā ir taisnība, vai nē, un vai hlamīdiju diagnostika notika ar stripiem, vai uz aci skaitot kaut ko tu samplī redzes laukā, es tiešām nezinu. Bet nu stāsts man patika un kaut kā protams atsprindzināja :)