Citāts no petrovichs "Drusku palasīju ministru biogrāfijas un iedomājos par Ķīli, saskatot tur vienu iespējamu problēmu.
Cilvēks visās mācībās ir bijis diktan sekmīgs. Skola ar sudraba medaļu, augstskolas ar izcilību... Mana personīgā pieredze ar šādiem izcilniekiem ir drusku negatīva, jo šādi cilvēki reizēm neizprot skolnieku/studentu vidējo, uzskatot ka katrs var iemācīties teicami vai gandrīz teicami. Man viens no labākajiem pasniedzējiem savulaik pats bija mācījies knapi sekmīgi un visus eksāmenus licis ar brutālu špikošanu. Bet savu kursu viņš lasīja lieliski, tur visiem viss tika burtiski ieliets mutē, visi visu saprata."

Būtībā jau viņam taisnība, tiem, kuriem viss vienmēr viegli pielecis, ir problemātiski saprast to kā citiem var nepielekt.

Bet šajā sakarā es aizdomājos par savām morālajām tiesībām radīt skolēniem kaut kādus konkursus, olimpiādes un pārbaudes darbus. Jo man nav gan sudraba medaļas par skolas beigšanu, bet lielu piepūli mācīšanās skolā neprasīja un labu un teicamu atzīmju saņemšana man problēmas neradīja.

Varbūt tas, ka 50% skolēniem ir uzskats, ka kukaiņiem ir mugurkauls nav nemaz tik traki. Varbūt tas, ka bērnus pārņem šausmas ieraugot vārdu "aprēķini" jebkurā citā priekšmetā kā matemātika arī ir normāli.

Kā jūs domājat vai ir nepieciešamas mācību priekšmetu olimpiādes? Un kā būt drošam, ka vaicājot pēc kādas problēmas risinājuma un nedaudz lielākas piedomāšanas kā parastas faktu atreferēšanas nodrošināties ar to, ka jaunietim netiek nejauši uztiepts tavs skatījums uz problēmu un tās vēlamais risinājums?