Dikti jocīgi strādāt ar RNS, jo vislielākais drauds paraugam esi tu pats. Cilvēkam uz ādas ir daudz vieliņu, kas tā vien sapņo par sveša ģenētiskā materiāla sagrauzšanu un šīs vieliņas ir sasodīti grūti iznīdējamas (vārot nenomirī). Šitā var paranojā iedzīvoties.

Iespējams, ka daži zin, ka Flemings ir vīriņš, kas atklāja antibiotikas - penicilīnu. Hrestomātiskais stāsts ir šāds: "Reiz Flemings aplūkoja savas plates un vienā no tām pie baktēriju kultūras bija ieaudzis pelējums. Mēs tagad teiktu - fui, aizaugusi plate un mestu ārā. Bet Flemings ievēroja, ka tur, kur aug pelējums, veidojas no baktērijām brīva zōna. Tas viņam ļāva secināt, ka pelējums izdala vieliņas, kas neļauj augt baktērijām." Tā kā šo notikumu laikā angļi karoja un antibiotikas palīdzēja izvairīties no apjomīgiem brūču iekaisumiem, tad viņiem Fleminga atklājums lieti noderēja un viņš varēja gozēties slavas saulītē un iekļūt bioloģijas mācību grāmatās.

Mazāk zināms ir stāsts, ka kādu laiku pirms viņš atklāja penicilīnu,viņš atklāja vēl kādu pretmikrobu vielu - lizozīmu. Šo vielu satur mūsu siekalas un citi gļotādu producētie šķidrumi. Viens no stāsta variantiem kā viņš atklāja šo vielu ir šāds - Flemings bija saaukstējies un uzšķaudīja platei ar baktēriju kultūru. Pēc kāda laika viņš novēroja, ka vietās, kur bija uzpilējuši siekalu pilieni, šūnas bija palikušas bezkrāsainas. Ir arī citi stāsta varianti, bet šis man patīk vislabāk :)

Abos šajos stāstos man ļoti patīk tas kā Flemings pamanās ikdienišķā notikumā atrast interesantas likumsakarības un izvilkt no tā jaunas lietas.

Mūsdienās Fleminga darba stila cilvēks mikrobioloģijas laboratorijā tiktu uzskatīts par katastrofu, bet tas man netraucē klusām skaust viņa smadzenes.

Redz, tādas vienas taisnības kāpēc tā ir, nav. Bet ir vairākas vērā ņemamas hipotēzes.

a) Nakts dzīvniekiem ir ļoti gaismjutīgas acis. Tas nozīmē, ka dienas gaismas viņiem ir vienkārši par daudz. Pastāv viedoklis, ka šķeltās acu zīlītes ir labāk/ātrāk aiztaisāmas, kā apaļās. ( atsauce1 )

b) ir viedoklis, ka ja zīlītes ir apaļas, tad arī pie to sašaurināšanās uztveramā informācija sniedz pilnīgu priekšstatu par apkārtējo pasauli. Savukārt, ja ir spraudziņzīlītes, tad informācija no ārpasaules ienāks tikai no šaurā joslā. Tādā veidā būs grūtāk uztvert, piemēram attālumu, bet vieglāk pamanīt kustību. Šīs hipotēzes piekritēji arī mēģina skaidrot, ka tādēļ daudziem zālēdājiem ir horizontālās acu zīlītes, tas viņiem palīdz uztvert informāciju, kad viņi skrien, tas ir, ātri pārvietojas horizontālā plaknē. (atsauce2 , atsauce3 )

Nobeigumam man mīļa anekdote. Sēž uz ielas narkomāns, ber sev acī maizes drupačas. Garāmgājējs jautā: "Ko tu dari?" Atbilde: "Zīlīti baroju!"