Ja jau par resnumu, man liela bēda notikās (Tur gan vairāk pie vainas mans lepnums, nevis ciba, bet to mēs nevienam neteiksim). Redz, nedēļas nogalē taisīju piparkūku mīklu pēc boženas receptūras. Visa tāda lepna, nolēmu taisīt Daudz, nu, ar trim sviesta paciņām. Laimīgi saberzusi pilnu piestu garšvielu un nobārstījusi visas virsmas, ieskaitot svaigi nomazgātos traukus ar miltiem, sataisīju pilnu katlu mīklas. Rullējot izmēģinājumplāksni, jau bija aizdomas, ka nav lāga. Izvilku no krāsns burvīgus cukurgailīšu kandidātus, jo kā nu gadījās, kā ne, biju pielikusi divreiz vairāk cukura. Protams, ka ar alķīmijai līdzīgām prasmēm, mīklu varētu uzlabot ar pārējām sastāvdaļām, kas nav cukurs, līdz tā iegūst vēlamo konsistenci, bet tam man vairs nebija spēka. Savīstīju mīklu klucīšos un iebāzu ledusskapī līdz nākamajai nedēļas nogalei.

Bet ziniet, drausmīgi garšīga tā mīkla ir. Pa vakariem vienu klucīti esmu noēdusi, aiz kam aicinājums dalīties ar iedvesmu vakara našķim, jo pie laba gala jau šitā mīklas ēšana nevedīs.

Ā, nu un šitais te, ja man sanāks uzlabot to mīklu, varēs nākt ciemos cept un ēst un līdziņemt, jo būs dikti daudz.