Kā jau lietotājs tanstaafl komentēja, mati un nagi neaug pēc nāves, tā drīzāk ir opiska ilūzija, kas rodas, jo apkārtējie audi un āda saraujas un tā kā mēs esam pieraduši pie tā, ka aug nagi, nevis saraujas pirksti, mums ir vienkāršāk saprast un uzskatīt, ka aug nagi.

Kad sirds un plaušas ir pārstājušas darboties, mūsu asinis vairs necirkulē un nepiegādā šūnām skābekli un barības vielas. Lai šūnas spētu uzturēt sevi pie dzīvības viņām ir nepieciešams šķelt barības vielas un iegūt enerģiju, parasti tas notiek oksidējot - t.i. kabinot visam klāt skābekli. Jo šūnas ir prasīgākas, jo ātrāk viņas beidz savu eksistenci. Pirmajā palīdzībā stāsta - pēc piecām minūtēm smadzenēs sākas neatgriezeniski bojājumi (vienkāršāk izsakoties, nervu šūnas sāk mirt). Muskuļu šūnas paliek dzīvas pāris stundas un ādas - pat pusotru diennakti. Tomēr tas, ka šūnās notiek dzīvības procesi, nenozīmē, kas šūnas ir spējīgas veikt aktīvu darbību. Tas nozīmē to, ka šūnas uztur sevi pie dzīvības un, ja tiktu atkal pievadītas barības vielas un skābeklis, tad varētu sākt vairoties. Tā ādas bojājumi neaizaugs un nagi arī neaugs, jo tas prasa aktīvu šūnu dalīšanos.
Tā kā asinis vairs necirkulē, tad kā jebkurš šķidrums, tās ir pakļautas gravitācijai un tek uz leju. Tādā veidā lielākā daļa asiņu sakopojas uz leju pavērstajās ķermeņa daļās un veidot tumšākus planumus, kas izskatās pēc zilumiem. Šo parādību sauc par "liver mortis" un izmanto tiesu medicīnā, lai noskaidrotu vai ķermenis ir mainījis savu pozu.

Nākošā parādība, ko izmanto tiesu medicīnā, lai noteiktu aptuveno nāves laiku ir "rigor mortis", jeb pēcnāves stīvums. Kā jau stāstīju, muskuļu šūnas paliek dzīvas vēl kādu laiku pēc mūsu nāves. Tā kā asinis viņām vairs nepiegādā skābekli, tad viņas pievēršas bezskābekļa uzturam. Pie lielām un ilgstošām slodzēm (piemēram garos skrējienos) šūnas arī ieslēdz šo metabolisma veidu, jo asinis nespēj tās pietiekami apgādāt ar skābekli. Tā savā būtībā ir rūgšana, tikai atšķirībā no rūgšanas, ko veic rauga šūnas, galaprodukti ir pienskābe, nevis spirts. Pienskābe uzkrājas muskuļos, tie paliek cieti un sāpīgi. Analogs proces risinās mūsu muskuļos pēc nāves. "Rigor mortis" iestājas trīs stundas pēc nāves un ilgst aptuveni pusotru diennakti.

Mūsu zarnās ir aptuveni kilograms baktēriju, kas pārtiek no tā ko mēs ēdam. Pēc nāves mēs neēdam, bet baktērijas turpina dzīvot. Tā kā imūnā sistēma vairs neeksistē, baktērijas sagrauž mūsu zarnu sieniņas un nonāk vēdera dobumā. Kopā ar baktērijām tur nonāk arī mūsu gremošanas orgānu enzīmi. Šīm abām komponentēm sadarbojoties lēnām tiek sadalīti un sagrauti mūsu iekšējie audi. Arī pienskābe, kas ir uzkrājusies muskuļos tiek noārdīta, tāpēc pazūd pēcnāves stīvums. Šī ir pirmā ķermeņa sadalīšanās stadija, vēl izšķir četras citas, tomēr tajās nevienam vairs nevar rasties šaubas par to, ka tur nekas vairs neaug. Ja gribas palasīties par pārējās stadijām, to var darīt te

Kopumā lasot visu šo, es sapratu, ka vismaz es esmu pieradusi savu ķermeni tomēr uzskatīt par vienotu veselumu un doma, kā tas lēnām sadalās, mani nekādā gadījumā nepriecē, drīzāk raisa drūmu noskaņojumu.