Šodien sirdna pieminētais fakts, ka vēži nejūt sāpes, uzjundīja vāras atmiņas par lasītiem rakstu galiem. Pauzē starp "pilini, uzjauc, nesajauc kārtību, pilini, nesajauc!" nolēmu pavērties tīmeklī. Visplašāk masās ir izskanējis Norvēģu Dabaszinātņu universitātes ziņojums par to, ka vēži nejūt sāpes. Kā pretējs viedoklis visbiežāk tiek linkota šī grāmata vai stādīti priekšā šie britu zinātnieku pētījumi . Ja palasa pirmavotus, tad var saprast, ka bieži vien ir vērojams "britu zinātnieki ir atklājuši" fenomens - zinātnieku sniegtie dati nemaz neļauj izdarīt skaļos secinājums, kas atrodami presē. Fenomena izskaidrojumu komiksa formā skatīt šeit


Ja izšķirsta norvēģu dokumentu, tad var redzēt, ka zinātniekiem raksturīgajā nenoteiktībā viņi nemaz nav rakstījuši, ka vēži sāpes nejūt. Ir apgalvojumi par to, ka vēžu nervu sistēma ir ļoti vienkārša, kas varētu nozīmēt, ka viņi nejūt sāpes.

"In spite of the violent reactions of lobsters and crabs when put in boiling water, it is assumed that these are reflexes to noxious stimuli. Different kinds of pretreatment before boiling may reduce any possible feeling of stress. There is apparently a paucity of exact knowledge on sentience in crustaceans, and more research is needed."

"In invertebrates, more research is required to show if they have sentience or consciousness. The function of opioids in invertebrates is not known, but the production of such substances reduces pain in vertebrates."

Kur vispār ir cepšanās - sāpēm izšķir divus komponentus - fizisko un psihisko. To, ka fiziski visi lopiņi izjūt nepatīkamus signālus un reaģē, atvelkot nepieciešamo ķermeņa daļu, šķiet visi saprot. Šī organisma reakcija ir nepieciešama, lai tas paliktu dzīvs un pie nelabvēlīgiem apstākļiem pavāktos maliņā. Tiek pieņemts, ka ja būtne nonāk apstākļos, kuri tai nav piemēroti un tā cenšas no tiem pazust, bet tajā pašā laikā neizjūt ciešanas, tad šāda rīcība ir OK no ētikas viedokļa. Problēmas sākas, kad ir jāizvērtē sāpju izraisītais psiholoģiskais diskomforts. Jau cita cilvēka sāpju līmeni izprast ir grūti, un ir jāņem vērā, ka cilvēki māk savā starpā komunicēt un viņiem var lūgt novērtēt sāpes no 1 līdz 10, ko nevar izdarīt citiem dzīvniekiem.

Pēdējā publicitāti guvušajā pētījumā autori mēģina pierādīt, ka krabji atcerās sāpes, kas parāda, ka nelabvēlīgo apstākļu pamešana nav tikai reflektīva darbība. Aprakstītajā eksperimentā krabji varēja izvēlēties starp divām mājiņām, no kurām vienā viņiem sita ar elektrību. Tāpat vienai mājiņai bija horizontālas svītras un otrai vertikālas. Autori parāda, ka krabji biežāk atgriezīsies tajā pašā mājiņā, ja tajā tiem nesitīs ar elektrību,

tādā veidā mēģinot pierādīt, ka mājiņas pamešana un atgriešanās vai neatgriešanās tajā ir saistīta ar nepatīkamajām sajūtām, ko krabis izjuta mājiņā.
Tomēr var vērot, ka katru reizi, neatkarīgi cik reizies viņi jau to ir piedzīvojuši, vismaz 30% no krabjiem izvēlas doties uz "elektrificēto mājiņu".
Statistikas testi parādīja, ka mājiņas izvēli ietekmē krabja pēdējie piedzīvojumi mājiņā, bet neietekmē senāka vēsture (vai iepriekšpēdējā reizē tajā mājiņā viņam sita ar elektrību). Autori izvēlas to skaidrot, kā īstermiņa atmiņas eksistenci.

Lai gan šie pētījumi tiek plaši tālāk aprakstīti presē, kārtīgāk izpētot autoru piedāvātos datus var redzēt, ka tie nemaz nav tik pārliecinoši.

Ir citi pētnieki, kas apgalvo, ka šie 30%, kas tā arī neizvēlas neelktrificēto mājiņu mums neļauj izdarīt secinājumu par to, ka krabis "atcerās".
Kā piemērs tam, ka vēžveidīgie nemācās, tiek dots cits pētījums , kur autori skatījās, vai vēžiem var iestrādāt nosacījuma refleksu (atceramies Pavlovu, lampiņu un slienainu suni). Šajā eksperimentā vēžiem deva signālu un pēc 30 sekundēm telpu, kurā viņi atradās, apgaismoja ar spilgtu gaismu (vēži dzīvo tumšās vietās). Pētnieki skatījās kā 40 dienu laikā vēži "iemācījās" doties uz slēptuvi (citu, tumšu telpu) pēc brīdinošā signāla. Vēži bija sadalīti divās grupās - vieni pija pagriezti ar galvu pret "izejas durvīm", citi ar aizmuguri. Katra vēža individuālās "sekmes" tika uzskaitītas.

Attēlā redzams, ka tikai daļa no vēžiem uzlabo savas izvairīšanās sekmes, t.i. mācās, kā arī uzlabojumi, ja vēži atrodas ar muguru pret izeju, netiek novēroti vispār.

Citi pētnieki uzsver, ka nav iespējams zināt vai elektriski signāli līdzinās tiem, ko vēži izjūt augstās temperatūrās, tādēļ elektrificēto mājiņu eksperiments mums neļauj spriest par to, vai vēzi vārot tam sāp vai nē.

Kopumā, britu zinātnieki pierāda, ka A izraisa B, tikai preses relīzēs.