e-vēlēšanas
Tie vīpsnātāji par e-vēlēšanām man šķiet ļoti tipiski cibiņi :D Cik saprotu, viņu galvenais arguments ir, ka teorētiski un arī praktiski (kā Igaunijā) tas ir iespējams, bet Latvijā nav politiskās gribas un vispār neko mainīt nevajag. Ar ko viņi patiesībā grib pateikt, ka viņi paši negrib šo progresu. ;)

Faktiski UK jau sen notiek e-vēlēšanas. Ne tiešā izpausmē, jo vēlēt ir jāiet uz tuvējo iecirkni, kur iztiek bez personas dokumentiem, un identifikācijai vienkārši jānosauc savs vārds un adrese. Interesantākais ir tas, kā top šie vēlētāju saraksti. Reizi gadā mājsaimniecība saņem vēstuli no pašvaldības ar šajā adresē reģistrēto vēlētāju sarakstu un lūgumu to apstiprināt vai arī norādīt, kādas ir izmaiņas. Izmaiņas var nosūtīt pa pastu vai arī internetā. Tātad faktiski svarīgākais posms – vēlētāju identifikācija – jau vairumā gadījumu notiek elektroniski caur internetu. Es pieļauju, ka šos datus arī pēc tam dažādi pārbauda, bet tas parasti notiek jau bez paša vēlētāja iesaistes.

Pēdējais posms – šim reģistrētajam vēlētājam iemest urnā vēlēšanu zīmi – ir tik triviāls, ka pat identifikācijas dokumenta uzrādīšana ir nevajadzīga. Ja vajadzētu, to varētu pārnest arī uz internetu. Pēc tā gan nav lielas vajadzības, jo process vēlētājam jau tāpat ir maksimāli vienkāršs un ērts.

To nevar salīdzināt ar Latvijas gadījumu, kad potenciālajam vēlētājam, lai vispār tiktu līdz iespējai iemest vēlēšanu zīmi urnā, var nākties līdz četrām reizēm doties uz attālu PMLP iestādi – vienreiz, lai pieteiktos ID kartei, otreiz – lai šo karti saņemtu, trešoreiz – lai pieteiktos vēlētāju apliecībai, ceturto reizi – lai šo nelaimīgo apliecību visbeidzot saņemtu.

Šajā gadījumā es pilnīgi piekrītu Ilvesam. Riski ir vienmēr, bet lai tos izvērtētu, ir jābūt arī perspektīvai, cik lieli tie ir. Vislielākie riski vēlēšanu procesā ir tieši vēlētāju identificēšanā. Ja ir ID karte ar čipu un e-parakstu, tad šis jautājums ir praktiski atrisināts iespējami drošākā veidā, un pārējais ir tehniskās detaļas. Kritiķiem šeit nav ko iebilst, tāpēc viņi koncentrējas uz mazākiem riskiem, kā vēlētāju ietekmēšana vai novērotāju tehniskā neizglītotība utt., un uzpūš šos riskus kā grūti pārvaramus. Savukārt Ilvesa arguments vienkārši ir, ka šie riski var palikt kādi tie ir, jo ir pārāk nebūtiski – ne lielāki par to, ka tava internetbanka rīt pārstās darboties.