Viena lieta, ko es sajūtu ne tikai cibā, bet visas valsts mērogā, ir lielā pretestība pret cilvēkiem viegli uztveramas informācijas sniegšanu. Šo atšķirību starp oficiālu un viegli uztveramu vēstījumu var salīdzināt kā ar juridiskā valodā sastādītu līgumu, kurā ir pilns ar specifiskiem terminiem, kuru nozīmi nespeciālists nojauš tikai daļēji, un tirgotāja konsultanta izstāstu par preces īpašībām. Bieži vien ir prakse līgumus nemaz nelasīt, bet tikai parakstīt, lai gan arī tas nav pareizi. Tagad ir aicinājumi patērētāju līgumus rakstīt vienkāršiem cilvēkiem saprotamā valodā. Kad es UK slēdzu savu pirmo darba līgumu, darba devējs ne tikai iedeva līgumu rūpīgi izlasīt, bet arī izgāja cauri visiem punktiem pastāstot saviem vārdiem, ko tie nozīmē un ar piemēriem no reālās dzīves, kā tie darbojas. Šeit īpaši noderīga ir personīgā saruna, lai vajadzības gadījumā var uzreiz pārjautāt, ko nozīmē kāds vārds, un arī ātrāk izlaist kādas lietas, kas neattiecas uz manu gadījumu.

Ja mēs runājam par medicīnisku informāciju, tad šai rūpībai ir jābūt vēl lielākai. Es atceros, ka Latvijā bija pat publicēta vēstule ar prasību sniegt labāku informāciju par vakcīnām. Tas bija ļoti svarīgs signāls, ka cilvēkiem pietrūkst labas informācijas. Tā vietā bija nevajadzīgas diskusijas, ka, piemēram, vakcīnas nav eksperimentālas, jo Eiropas Zāļu aģentūra šādu terminu nelieto. Lai gan reāli cilvēki nelieto vārdus tikai ar birokrātu definētajām nozīmēm. Daudzi cilvēki sarunvalodā par eksperimentālām lietām sauc to, kas līdz galam vēl nav pārbaudīts, un arī šīs vakcīnas vēl nav līdz galam izpētītas. Tas nenozīmē, ka vakcinācija būtu nepamatota. Ieguvums vairākkārtīgi atsvēra iespējamo risku. Iespējams, ka birokrāti nezināja, kā to paskaidrot, tāpēc izsmēja tos, kas nosauca vakcīnas par eksperimentālām. Savukārt vienu no vēstules parakstītājiem pat atlaida no nozīmīga darba Saeimā. Iespējams, ka tur bija vēl citi iemesli, kas mazāk zināmi, tomēr tas bija ļoti slikts signāls, ka labākai informācijas sniegšanai nav lielas nozīmes.

Komunikācija ar cilvēkiem par medicīnas jautājumiem ir ļoti smalka un sarežģīta sfēra. Es nesaprotu, kāpēc man dzīvē ar to tagad ir jānoņemas, jo es tiešām esmu vismazāk piemērots šai lomai. Varbūt tas ir tāpēc, ka Latvijā neviens tai nepievērš nekādu uzmanību, ka esmu kā vienacis neredzīgo valstī.

Nesen bija gadījums ar vienu citu cilvēku, kurš ilgi negribēja vakcinēties, bet piedalījās dažādās diskusijās. Tad es atbraucu un neko nediskutēju, bet tikai pateicu – nu tagad ir pienācis laiks un tev vajadzētu novakcinēties. Un cilvēks mierīgi piekrita, ka jā, un es viņu tagad aizvedīšu uz vakcinācijas punktu. Tur nav mana nopelna, šo cilvēku pārliecināja tie pārējie, kas ar viņu iepriekš diskutēja. Es tikai atbraucu un uzķēru to brīdi, kurā cilvēks jau bija pārliecināts, lai gan to skaidri vārdos nebija paudis. Dažreiz ir jādod cilvēkam laiks pašam nonākt pie pareizā lēmuma. Mēs varam tikai dot precīzu un cilvēkam viegli saprotamu informāciju, atbildēt uz jautājumiem, bet, neizrādot nekādu spiedienu, izvēli atstāt paša cilvēka ziņā.

Cibā parādījās jautājumi par to, kāda ir mana attieksme pret (ne)vakcinētajiem personīgi? Absolūti nekāda. Man ir vienalga, vai mani apkārtējie ir vai nav vakcinējušies. Es to nejautāju, ja vien paši cilvēki neizrāda interesi par to runāt. Mani nesatrauc viņu izvēle, lai kāda tā būtu. Tā ir viņu privātā lieta, sensitīva veselības informācija, kura bez vajadzības nav citiem jāzina. Personīgi tas arī nekādi neietekmē manu attieksmi pret šiem cilvēkiem.