Vakar bija lieliska diena, divreiz tikos ar Dalailamu, divreiz - ar Edvardu Hiršu. Divreiz sarunājos, divreiz klausījos.

Pajautāju Dalailamam jautājumu, ko pirms dažām dienām uzdeva marina: "teikšu atklāti, arvien grūtāk ir sadzīvot ar cilvēku aprobežotību. man sāk pietrūkt mīlestības". Pajautāju, kā iespējams mīlēt visus cilvēkus laikā, kad par viņiem zinām tik daudz - no interneta, no masu medijiem. Interesanti, ka viņš patiešām sadzirdēja jautājuma būtību un nesāka stāstīt klišejas par ētiku un morāli. Pēc neliela ievada par to, ka ir diva veida mīlestības (pret cilvēku un pret to, ko viņš dara), viņš piedāvāja pavisam praktisku risinājumu - mēs taču itin viegli spējam atjaunot sevī mīlestību pašam pret sevi, kad noliekam nost savus sliktos darbus. Piemēram, grēksūdzē - mēs taču spējam nodalīt to slikto darbu, ko esam izdarījuši un nožēlot to, un paskatīties uz sevi kā uz cilvēku, kas vairs nav saistīts ar šo darbu. Un vajag tieši tāpat paskatīties uz to otru cilvēku - kā uz sevi, kas ir izdarījis kaut ko sliktu. Un tad var viegli ieraudzīt, ka arī tas otrs cilvēks nav tas, ko viņš dara, ka viņš ir kaut kas pats par sevi. Un šo cilvēku pašu par sevi tad arī ir iespējams mīlēt. Lai arī ko viņš būtu izdarījis. Lai arī viņš varbūt pat nav vēl nožēlojis savu slikto darbu.

Jā, tajā sarunā ar Dalailamu, kas notika viesnīcā pavisam šaurā lokā, piepeši ieraudzīju, ka istabas stūrī sēž Boriss Grebenščikovs - tāds kluss un kautrīgs kā mazs un nogrēkojies bērns, kas baidās, vai viņu neizdzīs ārā.



Bet Edvards Hiršs bija lielisks ar saviem stāstiem par to, kā iemīlēties dzejā. Tajā bildē īsti nevar redzēt, bet uz sarunas beigām viņš bija nosvīdis pavisam slapjš - viss krekls bija tumšos pleķos no sviedriem.



Viņa stāsts par pirmo izlasīto dzejoli bija tāds: viņa vectēvs bija Rīgas ebrejs, kas savulaik pārcēlies dzīvot uz ASV. Kad Edvards vēl bija pavisam mazs, viņš bieži redzēja, ka vectēvs kaut ko raksta, turklāt, viņš to darīja uz grāmatu aizmugurējiem vākiem, taču nerādīja, ko. Kad Edvardam bija 6 gadi, vectēvs nomira, un viņš to ļoti pārdzīvoja. Lai kaut kā tiktu galā ar sērām, viņš nokāpa pagrabā, kur bija noliktas visādas vectēva mantas, un sāka pētīt grāmatas. Un ieraudzīja vienā no tām dzejoli. Tas saucās "Spellbound" un tam nebija autora, un Edvards gluži dabiski bija pārliecināts, ka to ir uzrakstījis viņa vectēvs. Dzejolis pilnīgi satrieca mazo puiku un iedeva spēku pārdzīvot vectēva nāvi. Viņš par to nevienam netika stāstījis, taču nolēmis kļūt par dzejnieku - kā viņa vectēvs. Tikai 18 gadu vecumā skolā kādā mācību grāmatā ieraudzīja šo dzejoli un saprata, ka bija kļūdījies. Tā autore patiesība bija Emīlija Brontē. Taču tad bija jau par vēlu. Dzejolis bija jau nostrādājis.

Te tas ir:

The night is darkening round me,
The wild winds coldly blow;
But a tyrant spell has bound me
And I cannot, cannot go.

The giant trees are bending
Their bare boughs weighed with snow.
And the storm is fast descending,
And yet I cannot go.

Clouds beyond clouds above me,
Wastes beyond wastes below;
But nothing drear can move me;
I will not, cannot go.