Ticība kaut kam par sevi ir ticība prātam pār realitāti, jo par sevi ir tikai arbitrāras kategorijas, kamēr realitāte ir caurumcaurvīts likumsakarību tīkls. Katrs ir viss, kas viņš ir, nevis pats par sevi, kas labākajā gadījumā ir tikai vārds. Piedot tikai vārdam - tas ir nepiedot nekam. Bet, ja tas nostrādā, tas ir cienīt cilvēku tikpat, cik vārdu - reāli necik, vai tikpat, cik jebko, kas nosaucams vārdā, neatkarīgi no tā dabas jeb mijiedarbības ar vidi. Līdz ar to, lai nejautātu Dalai Lamam, kas tad ir šis "cilvēks pats par sevi" (jeb cilvēks kā "es pats par sevi"), es teiktu, ka ir tikai viena mīlestība, kas sakrīt ar apziņu jeb spēju reflektēt jeb reaģēt, jeb ļaut realitātei atklāt sevi no jauna - cilvēkā. Un tajā punktā nav svarīgi, vai tas cilvēks esi tu pats, vai kāds cits. Bet cilvēks ir viss, kas viņš ir, ieskaitot to, ko viņš dara, jo viņš dara tikai to, kas atbilst tam, kas (jeb kāds) viņš ir - cilvēks nav atraujams no realitātes kā kāds mistisks "pats" - līdz ar ko drīzāk var runāt par to, ka ir divu veidu mīlestība - realitātes apziņa un prāta apziņa, kas, protams, galu galā arī ir viens un tas pats, taču nošķirt cilvēku "pašu par sevi" no tā, ko viņš dara, ir aptuveni tikpat nejēdzīgi kā nodalīt laulību no ne-laulības tīri pēc vienas apzīmogotas lapas tumšā birokrātu atvilktnē.

(Reply to this) (Thread)

(Reply to this) (Parent)