Lato Lapsa: "Man personiski nav jautājumu par to, kāpēc Šleseram tā saucamās drosmes pietiek tikai, lai ierunātos, ka viņš, lūk, „zinot”, kas man maksā par viņa dzīvītei veltīto grāmatu, taču „par to nerunāšu”.

Ko citu gaidīt no cilvēka, kurš no sava Dieva pārbaudījumu piemeklētā tēva atteicās jau bērnībā un arī jaunībā ne reizi nesaņēma drosmi, lai piedalītos kādā kikbokseru turnīrā? Ka šāda apvēlusies lupata biksēs pēkšņi saņems drosmi un pateiks, kas tad tam Lapsam īsti maksā? Nekā – jo lupata labi zina, ka par meliem nekavējoties nāksies atbildēt, un atbildēt šādi te ļautiņi nekad nav bijuši gatavi un arī nebūs.

Tieši tāpat ir arī ar Vīķi-Freibergu, par kuru es, godīgi sakot, līdz šim tomēr biju domājis labāk: uzķēzīt gribas, oi, tā gribas, ka až aukslējas stīvas, bet pateikt ko tādu, par ko var nākties atbildēt, – oi, nē, to tik ne, to tik ne.

Un otra lieta – lasot, cik pārliecināti šie ļautiņi ir par to, ka viss šajā pasaulē ir pērkams un pārdodams, nevaru neatzīt, ka nedaudz man viņu tomēr ir vienkārši žēl. Par to, ka laikam jau Vīķe-Freiberga savā atlikušajā mūžā tā arī nesapratīs, ka ir cilvēki, kuri nav nopērkami ne par naudu, ne par amatu, ne par ordeni. Un arī par to, ka Šlesers droši vien tā arī līdz kapa malai klusībā būs pārliecināts, ka arī ģimenē sekss par naudu ir gluži normāls attiecību pamats."

(c) http://www.pietiek.com/raksti/par_lupatu_sleseru,_vina_aizgadnieci_un_viniem_lidzigajiem