ir tāda šausmīga pasaka, ko lasīju, kad biju pavisam, pavisam maza. pasakā bija kāda debesu meitiņa, kura iepazinās ar kādu latvieti un iemīlējās šajā latviešu tautudēlā, kurš viņai solīja kalnus un ielejas, mūžīgu mīlestību, vasaru, prieku, vienmēr laimi un dziļu apmierinājumu. debesu meitiņa tam visam notic un iziet lielo pārvērtību procesu, lai kļūtu par cilvēku un būtu mūžam laimīga ar tautudēlu. taču pēc kāda laika viss pāriet - iestājas rudens, lakstīgalas vairs nedzied, daba paliek auksta, un tautudēls arī mīl krietni mazāk, un jaunā sieviete viņam prasa, kur tad ir tā mūžīgā laime, mīlestība un vasara, ko viņš viņai sasolīja. viņš, maita, atbild, ka nekas no tā visa nav mūžīgs. mūžīgs ir tikai darbs.

varbūt tas izskaidro to, kāpēc es atnāku no skolas un turpinu strādāt, jo mūžīgs taču ir tikai darbs.