citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2007-11-30 15:18:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Braukšu uz Romu. Varbūt atradīšu ticību. Man viņa jau labu laiku pazudusi. Cīnos ar Dievu, runāju pretī, kaut kā grūti un bezjēdzīgi tas viss. Vakar biju uz koncertu - koris Latvija un LNSO. Stravinska Psalmu simfonija un Glāsa Itaipu. Klausoties mūziku, pēkšņi sajutu, ka varbūt man vēl ir cerība atgūt ticību. Varbūt Romā. Varbūt tepat. Tagad es tikai ceru. Ceru, ka ticēšu un mīlēšu.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]prtg
2007-11-30 15:48 (saite)
Ielej glāzē ūdeni, notici, ka ūdens ir ticība un izdzer. Tieši tā tā arī darbojas. Tas, kas traucē ir prāta radītās šaubas. Tāpēc prātu vispirms nomierini, līksms notici un tad dzer, un tad "un nekad vairs neslāps" un viss pārējais atnāks pats no sevis

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2007-11-30 15:49 (saite)
Nu nezinu. Tad jau tā ticība pēc tam izčurājas atkal laukā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]vedjmah
2007-11-30 16:19 (saite)
vai tad tā nav ar visu?
vajag metodiski strādāt pie galvas satura, citādi izčurājas/izvēdinas, utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2007-11-30 16:24 (saite)
Taisnība. Tātad es meklēju svaigu ūdeni savai neticīgajai dvēselei. Viss sen jau izčurājies, palicis vien sauss klepus, dusmas un nīgrums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]vedjmah
2007-11-30 16:28 (saite)
zin kā, no sevis nevar aizbēgt, toties var sevi izklaidēt, periodiski piedāvājot sev jaunus relišerus, lai turpinātu ieinteresēti raudzīties pasaulē: 'nu, what's next?'.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2007-11-30 16:36 (saite)
Negribu vairs nekādus relišerus. Gribu īstu un lielu mīlestību, lielu ticību. Visādus grabuļus jau esmu izmēģinājusies. Dzīvo ūdeni man, lūdzu. Vai nu tad arī likties mierā, neko nedomāt, dzīvot lai ēstu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]vedjmah
2007-11-30 16:40 (saite)
oi. apsolos, ka šis ir mans pēdējais stenējiens :)
manuprāt, šitā ir slidena taciņa:
1) škiet, ka tāda 'dzīvā ūdens' normālformā nav
2) var sevi piespiest noticēt, ka jaunatradums ir TAS, bet vēlāk izrādās viltus butaforija, un viss atkal beidzas kur parasti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2007-11-30 16:46 (saite)
Bet kāpēc manī visu laiku ir šī cerība, ka tomēr ir jābūt, jāmeklē. Kaut arī brīžiem tādas dusmas, nekas nesanāk, viss liekas māņi un murgi. Un tad atkal pēkšņi IR un viss. Liels, visvarens, visa dzīve pilna ar dzīvo ūdeni. Un tā man nekad nav gana.
Šausmīgi slidena taciņa. Bet vai ir vispār vērts pa citām staigāt?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]annuska
2007-11-30 16:49 (saite)
manuprāt, tā ir vienīgā cerīgā iespējamība - ka tomēr ir, jo citādi tiešām nav vērts

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]prtg
2007-11-30 18:17 (saite)
Tāpēc jau arī ir, ka ir. Cerība taču pa daļai ir priekšnojauta.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]skuka
2007-11-30 22:05 (saite)
ar Dievu nevar metodiski. Latvijā vispār grūti, ja ne neiespējami ticēt Dievam. ja par ticību sauc bezierunu neanalizējošu uzticēšanos. šī nav Dieva zeme. nav pareizais klimats. var jau aizbraukt uz Romu, bet daudz labāk uz Itālijas dienvidiem, pabraukāt pa mazo ciematu tūkstošgadīgajiem dievnamiem. ticība atradīsies it kā nekur nebūtu pazudusi. pēc tam nebrīnīsies Parīzes Dievmātes katedrālē par jaunu motociklistu ar drediem, kurš nometas ceļos pie svētbildes, noliek blakus kasku un pašsaprotami klusi pie sevis nolasa kādu nodaļu no mazas lūgšanu grāmatiņas. bet pietiek atgrezties Latvijā, lai saprastu, ka nekāda Dieva, nu, vismaz te - nav. Tikai izlikšanās, fanātisms, mokas, muļķība un sevis tirdīšana.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]skuka
2007-11-30 22:06 (saite)
ne jau šai zemē (skat. zemāk)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-11-30 22:16 (saite)
kur nu vēl zemāk ;)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]prtg
2007-11-30 22:21 (saite)
Kad aizbraucu uz Pokaiņiem, man gribas uzvilkt balta lina priestera ķiteli, nostāties uz Zikurāta un svētīt šo zemi. Nav itin nekādu pretrunu. Un kaut arī mani aizgrābj līdz asarām tas, kā Seviļas katedrālē mācītājs kāzu ceremonijā izdzied lūgšanu par jaunlaulātajiem, te, Latvijā es jūtos nevis kā klausītājs, bet līdzdalībnieks pārradīšanā, lai cik sūri šī zeme arī ar mani un citiem neapietos. Mēs esam tikai ieguvēji, jo tā dara mūs stiprus.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2007-11-30 22:27 (saite)
Nu baigi patētiski. Pokaiņos nekad neesmu bijusi un, domāju, nebūšu. Neticu es šitādiem, atvainojos, māņiem. Man gribas svētīt zemi, nostājoties uz laipas pie pirts dīķa, kad tas saziedējis viss baltām puķītēm (nezālēm kaut kādām), tais retajos brīžos, kad esmu viena un klusumā, dabā. Bet, pie velna, muļķīgi pieņemt, ka Daba ir Dievs (kā man pašai kādreiz likās). Tas ir tāds primitīvisms, ar ko sevi mānām.
Nu, Tomass Manns jau arī teca, ka daba ir vienaldzīga. Kā var ticēt vienaldzīgam Dievam?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-11-30 22:42 (saite)
Patētiski tas tikai izklausās. Mēs runājam par vienu un to pašu, Pokaiņi bija tikai tāds mazs piemēriņš, tikpat labi tas var būt piejūras mežs pie Engures vai kaut kādas ūdensrozes Abavā, un ne jau daba tajā ir primārais. Daba ir primitīva, bet pilsēta vēl primitīvāka. Kāds tur vienaldzīgais? Vai tad mēs nerunājam par dzīvajiem? Vai iespējams vienaldzīgi radīt?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2007-11-30 22:50 (saite)
Radīt? Radīt? Vai tad Dievs vispār pieļauj radīšanu (cilvēkam)?
Bet dabas vienaldzība - par to palasi Burvju Kalnā. Neko labāku par dievu un dabu laikam neesmu lasījusi (nu ja, vecmodīgi).
Daba ir primitīva patiesi labā nozīmē, fundamentāla. Vienkārša. Pašpietiekama. Pilsēta nav primitīva, bet tukša un lēta, izņemot mirkļus kad mēs to aizpidam ar kaut kādu savu pieredzi, Atmiņām, ilūzijām vai alūzijām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-11-30 23:30 (saite)
Pieļauj, kā ticības manifestāciju, un ne tikai, galu galā, bērni arī rodas.
Par dabu, protams, ka vienaldzīga, taču dāsna un mācoša.
Par pilsētu - jā, es teiktu, ka pilsētā mēs aizpildam sevi ar tās iespaidiem, mazliet piesajūtoties klāt no iztēles, ņirbas un atspulgiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2007-11-30 23:39 (saite)
Tu tici, ka man ir prieks arī tikai par to, ka ar mani kāds runā?
Bet kopumā, jā, mēs par to pašu. Tikai man ir problēmas ar Dieva saukšanu vārdā un kanoniem. Tās ir visai triviālas un šim laikam raksturīgas problēmas. Tāpēc jau es saku, ka ticība šai zemē nav iespējama, tāpēc, ka nav pašsaprotama.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-12-01 00:01 (saite)
Ticu, jā, un cienu Tavu pazemīgo nostāju, ja vien Tu nepārspīlē.
Ir, ir pašsaprotama. Pietiek ar diviem, kas tā domā un spēj par to parunāt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2007-12-01 00:16 (saite)
Kāda gan tur pazemība? Viens no maniem lielākajiem grēkiem (ja pēc Bībeles) ir lepnība, un es to apzinos.
Tas - par runāšanu... Kādreiz mums Cibā te visiem bija vairāk laika vai vajadzības runāt. Es reālā dzīvē sarunājos ar ļoti ierobežotu cilvēku skaitu, Nu, gandrīz tikai ģimeni un vienu vai divām draudzenēm. Kopā nebus vairāk par pieci. Ciba it kā piedāvā iespēju runāt ar daudziem. Taču - ja ne par laiku un ēdienu - tad paliek ļoti maz cilvēku, kas būtu ieinteresēti. Tas ir pareizais vārds - ieinteresēti tavās domās. Un man liekas, ka manas domas ir Cibas paaudzei kādus pārdesmit gadus par vecu. Tā arī ir tā pazemība.
Jo, zini, vairāk par visu pasaulē es ienīstu savas paaudzes cilvēkus, kuriem šķiet, ka viņiem ir visas atbildes uz visiem jautājumiem. Un kuri vispār nedzird savus pēcnācējus.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-12-01 12:19 (saite)
"Tu tici, ka man ir prieks arī tikai par to, ka ar mani kāds runā?" nenorāda uz lepnību, drīzāk otrādi. Runāt jau nav slikti, ja vien vārdus izvēlas pietiekami rūpīgi.
Vai Tev ir kreņķis par kādu konkrētu vienaudzi?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2007-12-01 13:34 (saite)
Nē, nē:) Es vispār sen vairs neapmeklēju tos pasākumus, kur varu satikt cilvēkus, ar kuriem ļoti cieši tusēju gadus 10-15 atpakaļ.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-12-01 16:52 (saite)
Nu tad jau nav vērts sevi apgrūtināt ar ienīšanu, kur nu vēl par to rakstīt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2007-12-01 17:38 (saite)
Labi, ka Tu aizrādi. Tas viens no maniem trūkumiem - ārkārtīgi nepārdomāti izvēlēties vārdus, pie tam parasti neadekvāti stiprus. Protams, ka es " viņus" neienīstu. Es par viņeim pat nedomāju. dažreiz (piemēram, nesen pa radio dzirdēju interviju ar Zigmāru Liepiņu, vai - tad, kad Imants Kalniņš paziņoja par savas dziesmas nelietīgu izmantošanu) - tad viņi man derdzas. Tos gan es personīgi nepazīstu un vini ir arī kādu strēķīti vecāki.
Nu, vienalga, Man viņi nepatīk, teiksim tā. Man šķiet, nav neviena cilvēka, kuru es patiešām ienīstu (ja nu vienīgi uz mirkli).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]prtg
2007-12-01 18:14 (saite)
Nuja, ar vārdiem jābūt uzmanīgiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?